«Cilvēks – tas skan lepni,» sacīja nakts patversmes iemītnieks Satins Maksima Gorkija lugā Dibenā. «Pats svarīgākais ir cilvēks!» bija vienubrīd šāds lozungs padomju laika kompartijas tukšajā retorikā.
Šī pati frāze amizantā kārtā ir bijusi arī mūslaiku Latvijas politisko partiju programmās, kas nav nekas peļams. Tas pēc būtības sakrīt ar to, ko saprotam ar eiropeiskajām vērtībām - ar brīvību, toleranci, cieņu. Bēda tikai, ka reālā tendence Eiropā, Krievijā, Latvijā, Āzijā, visā pasaulē ir pretējā virzienā - aiz dažādiem aizbildinājumiem (ekonomikas krīze, «hibrīdkara» draudi, terorisms, valsts ideoloģijas doktrīnas un mīti) daudzās valstīs varas, ietekmes, tiesību, iespēju pārdale notiek par labu varai, specdienestiem, monopoliem. Cilvēks paliek aizvien mazāks un drīz būs tikai maziņš, melns punkts - tikai cipars aprēķinos, ko var summēt, dalīt un atņemt, pašā prioritāšu topa dibenā.
Lai ar šiem mazajiem, melnajiem skaitāmajiem kauliņiem varētu veikt matemātiskas darbības, vajadzīga kontrole pār tiem - vislabāk absolūta. Ideāli laikam būtu katram iešūt zem ādas elektronisku čipu, lai no kāda centrāla datora varētu jebkurā brīdī atrast, kur indivīds atrodas, sekot, ko viņš dara, kāds ir viņa bankas konta stāvoklis, vai nodokļus nomaksājis, vai nedara kādas blēņas. Varu baudošie sajūtas kā dievi un redz mazo cilvēku, reņģu ēdāju, vientiešu pasauli tikai caur savu limuzīnu stikliem.
Krievijā tas izpaužas, nedaudzu gadu laikā pieņemot tūkstošiem dažādu aizliedzošu, ierobežojošu likumu, vienā naktī nošķūrējot ar buldozeriem visus kioskus pie metro stacijām, panākot, lai aizveras tie mediji, kas neglauda režīmu pa spalvai.
Francijā tiek izdomāta reforma, kas vērsta uz bezdarba samazināšanu, dodot iespēju darba devējiem vieglāk atlaist strādniekus, bet kas nav saprotama strādniekiem, kuri nevēlas tikt viegli atlaisti.
ASV tie ir varas iestāžu centieni kontrolēt, ar ko nodarbojas pilsoņi savos datoros.
Latvija te nepaliek iepakaļ. Tāpat arī pie mums kādu augstāku ideju vārdā, it kā pret spiegiem, tiek pieņemti vārda brīvībai bīstami Krimināllikuma grozījumi; komercbankām uzdots visus klientus kontrolēt; tiesībsargājošās iestādes aizvien biežāk neatšķir, kur musināšana uz naidu, kur tikai viedokļa paušana; mediju uzraugi domā, ka zina, kurus televīzijas kanālus ļaut cilvēkiem skatīties, kurus ne. Ekonomikā tas ir kurss uz visu veidu sīkuzņēmības apciršanu jau pašā saknē. Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki augām dienām sēž pie datoriem un meklē sludinājumos, kur noķert un sodīt kādu tantuku, kas pārdod sedziņu, cimdu pāri vai kleitu, drebina zobu dakterus un automehāniķus, kas nesamaksā nodokļus. Lai gan vajadzētu sākt ar pūstošās zivs galvu - ar neliešiem, kas izkrāpj pievienotās vērtības nodokli (PVN). Un, ja ir grūti PVN izkrāpējus ņemt ciet likumu nepilnību dēļ, valdībai un Saeimai vajadzētu kaut kā padomāt, kā šīs nepilnības novērst. Varbūt ar PVN izzagšanas shēmu likvidēšanu vien pietiktu, lai Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nebūtu jāsarkst Igaunijas priekšā, kur valsts mazāka, bet budžets par trim miljardiem eiro lielāks?
Politiķis Kārlis Šadurskis, kad vēl nebija ministrs, par mikrouzņēmumu tēmu sprieda tā: mikrouzņēmumu nodoklis bija vajadzīgs tikai krīzes laikā, lai ļautu cilvēkiem izdzīvot, nākamības šiem uzņēmumiem nav, tos atļaus tikai dažās nozarēs, bet pārējiem būs jākļūst par darba ņēmējiem.
Bet - kur šie pārējie ņems to darbu? Kur ir tā izbeigusies krīze?
Tagad Šadurskis ir izglītības un zinātnes ministrs jomā, kur nepieciešamas reformas - skolotāju ir par daudz, jo par maz ir bērnu, ko viņiem mācīt. Vēl ir tāda nelaime, ka daudz skolotāju ir gados pavecāki. Lai skolotājiem paceltu algas, vajag skolotāju skaitu samazināt. Tas viss ir pareizi un loģiski, taču - kā jutīsies, ko darīs tie skolotāji, kas paliks aiz borta? Viņi zaudēs ne tikai darbavietu, bet arī profesiju. Valsts nodarbinātības dienests moži ziņo, ka būs jau jauki - bezdarbnieki kursos var apgūt angļu valodu un datorzinības. Angļu valoda te sanāk kā nepārprotams mājiens, uz kurieni jāpērk biļete vienā virzienā.
Šadurskis nebūt nav ciniskākais politiķis pašreizējā elitē un pēdējo divdesmit gadu vēsturē - ir pat simpātiski, ka viņš nevāvuļo garām un apkārt, bet reizumis godīgi pasaka, cik čābīga ir situācija. Kaut kas ar izglītību ir jādara, jo nav jau arī normāla skolotāju skaudrā nabadzība. Lai viņi konkurē, kurš labāks, un labie lai saņem vairāk!
Taču cilvēks, indivīds, paliek pavisam novārtā. Indivīda tiesībām un iespējām, cieņai un tamlīdzīgām vērtībām vidukli žņaudz taupības josta, ap kaklu savelkas vārda brīvību ierobežojoša cilpa, rokas tiek aizvien vairāk sasietas. Labi vismaz, ka kājas vēl nav sapītas un pastāv iespēja doties kaut kur projām - kaut vai uz to pašu Angliju.
