Latvija tiesiskuma jomā ir nonākusi paradoksālā situācijā – patlaban tiesībsargājošajām iestādēm ir lielākas iespējas nekā padomju laikā pētīt personu privāto dzīvi, novērot, izsekot un noklausīties indivīdu tālruņa sarunas.
Padomju milicija nevarēja izmantot noklausītas un slepeni ierakstītas sarunas kā būtisku pierādījumu krimināllietās. Lai lietu virzītu uz tiesu, vajadzēja kaut ko vairāk – noziedznieki bija jāpieķer diezgan konkrēti, ar neapstrīdamiem pierādījumiem. Tagad pierādīšanas slieksnis ir vaļīgāks, izplūdušāks. Dažkārt nevajag neko citu kā noklausītas sarunas, lai lietu virzītu uz prokuratūru un tālāk uz tiesu.
Tā arī nav liela bēda – ja jau noziedznieki ir bijuši tik dumji, ka par saviem noziegumiem sapļāpājuši sarunās pa tālruni. Ja runa ir par teroristiem, jebkura metode to apkarošanā ir attaisnojama.
Bēda ir tajā apstāklī, ka spēkā esošais Operatīvās darbības likums (ODL) pauž: "Gadījumos, kad jārīkojas nekavējoties, lai novērstu terorismu, slepkavību, bandītismu, masu nekārtības, citu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kā arī tad, kad reāli ir apdraudēta personas dzīvība, veselība vai īpašums,(...) operatīvās darbības pasākumus var veikt bez tiesneša akcepta. Par to 24 stundu laikā jāpaziņo prokuroram un 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts. Pretējā gadījumā operatīvās darbības pasākumu veikšana ir jāpārtrauc."
It kā jau nav nekādas vainas – vai tad varētu rasties iebildumi pret to, ka tiesībsargājošās iestādes, sargājot valsti no teroristiem un bandītiem, noklausās šaubīgu elementu sarunas. Taču pants ir jāizlasa līdz galam. Atslēgas vārdi ir "bez tiesneša akcepta". Bez tiesneša akcepta var noklausīties tālruņa sarunas 72 stundas no vietas. Šī norma neatbilst nedz starptautiskiem cilvēktiesību aktiem, nedz Satversmei. Šī ODL norma paver plašus vārtus negodīgiem tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem izmantot šo likuma caurumu negodīgi un savtīgi. Negodīgs un savtīgs, piemēram, KNAB darbinieks, ja grib, tad var klausīties savu upuru tālruņa sarunas 71 stundu un 59 minūtes no vietas, par to paziņojot vien draudzīgam prokuroram.
Pēc tam viņš var paņemt pauzi un atkal klausīties. Un tā uz priekšu - bez neatkarīgas kontroles no malas, proti, bez tiesneša sankcijas. Šāda iespēja nesankcionēti iegūt informāciju rada neierobežotu varas un nesodāmības sajūtu – tiesībsargājošās iestādes darbinieks pamazām sāk aizmirst, ka viņa uzdevums ir sekot bandītiem un teroristiem, bet izzina dažādus ekonomiskus komercnoslēpumus, populāru personu intīmo dzīvi utt..
Šie panti it kā neskar "parasto, mirstīgo" latvju zemes iedzīvotāju, kuram šķiet, ka nesankcionēta vēršanās pret viņu nekad nebūs iespējama, jo viņš jau "neko sliktu nedara", taču realitātē dažādās resoru "spiegu spēlēs" un politikāņu karos jo bieži cieš nevainīgas civilpersonas, kas gadījušās pa ceļam "cīnītājiem".
Šobrīd, izmantojot gadījumu, kad pret kādu personu tikusi vērsta šāda, visticamāk, nesankcionēti noklausītu telefona sarunu laikā iegūta informācija, ODL normu neatbilstība Satversmei iekļauta Satversmes tiesas (ST) darba kārtībā.
Tomēr ir bažas, ka ST jautājumu par ODL atsevišķu normu neatbilstību pamatlikumam varētu skatīt šauri un ne pēc būtības. ST tiesnesis Kaspars Balodis, kura pārziņā ir šī lieta, sev vien zināmu apsvērumu dēļ viedokli par šo visu sabiedrību skarošo jautājumu ir prasījis galvenokārt tiem, kuri šīs šaubīgās likuma normas tieši piemēro. Grūti iedomāties, ka, piemēram, KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe pēkšņi noliektu galvu un nočukstētu: "Jā, mēs pārkāpām cilvēktiesības uz nebēdu. Vairs tā nedarīsim." Skaidrs, ka tā vietā viņa ar putām uz lūpām aģitēs par šo normu saglabāšanu, jo kā gan citādi viņa varēs turpināt klausīties, ko vien grib un kad vien grib.
Savukārt tiem, kuriem tiešām varētu būt kompetents viedoklis par šo konstitucionālo tiesību jautājumu, piemēram, Latvijas juristu akadēmiskajām aprindām, tiesnesis K. Balodis neko pat nedomā vaicāt. Var jau būt, ka tiesnesis vienkārši nav līdz galam izpratis lietas nozīmību, bet varbūt tā ir zināma piesardzība. Sūdzības iesniedzējs, lai skaidri iezīmētu problēmas apjomu, ir lūdzis ST atbildīgajām institūcijām izprasīt konkrētus skaitļus par to, cik bieži gada laikā šī ārkārtas norma Latvijā pēdējo gadu laikā tikusi piemērota. Iespējams, šāda statistika atklātu, ka mēs dzīvojam nemitīgā ārkārtas draudu stāvoklī un knabiem, sabiem un citiem tas vien jādara, kā ārkārtas režīmā nesankcionēti jānoklausās valsts iedzīvotāji.
Ja lieta tiktu skatīta atklātā mutvārdu procesā, tad šaura izskatīšana nesanāk. Taču, ja lieta tiks skatīta visai formālajā rakstveida procesā, pastāvēs iespēja šo lietu nomuļļāt, ievirzīt neaktuālā gultnē un beigu galā nodot aizmirstībai. Tā nesankcionēto tālruņa sarunu izmantošana var palikt par mūžīgi neatrisinātu problēmu, kas ļaus nekrietniem tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem izmantot likumu caurumus savtīgu mērķu sasniegšanai.