10.Saeimas vēlēšanu kampaņa joprojām ir neredzēti šļaugana, bezkrāsaina un bezsaturīga. Cerams, ka tikai pēdējā nedēļā pirms 2. oktobra sāksies kāda nebūt klipošana televīzijā un plakāti.
Ārkārtīgi impotenti ir partiju piedāvātie darīšanas nodomi un atbildēšana uz galveno šo vēlēšanu jautājumu: "Ko pasāksim, lai latvju zeme no krīzes tiktu ārā?"
Arī dzelteni melnajā priekšvēlēšanu frontē – vecu skeletu "nejaušā" izkrišanā no kandidātu skapjiem – šoreiz pamaz kaisles. Ir tikai daži politiķi, kas nevar sūdzēties, ka viņu personām pievērsta pārāk maza konkurentu uzmanība.
Kaut arī Ventspils mērs Aivars Lembergs nav deputātu kandidātu sarakstos, bet ir ZZS premjera amata kandidāts, tas nav atturējis vērst pret viņu visu smagāko artilēriju, kāda vien iespējama šajā priekšvēlēšanu vilnī. Kā jau tas nereti ir gadījies arī iepriekš, konkurenti, kam nav cerību sasist Lembergu godīgā boksa mačā, izmanto sitienus ar kājām zem jostasvietas – nelikumīgi iegūtas un anonīmi internetā izplatītas Lemberga un viņa bērnu banku darījumu izdrukas. Ar to gan diezin vai kas īpaši tiek kaitēts Lembergam un ZZS. Drīzāk otrādi – redzot tukšumu, ar kādu konkurenti vēršas pret, vēlētāji drīzāk noskaņojas par. Ja vēl vērsējies pret Lembergu būtu kādi konkrēts cilvēks, to varētu ņemt vērā un sākt analizēt, taču Lemberga "atmaskotājs" ir anonīms – bez acīm, bez ausīm un deguna –, tas ir tas pats, kas ar brūnu pirkstu rakstīt uz stacijas atejas sienas, ka tas un tas ir muļķis. "Pats muļķis," nodomā uzrakstu izlasījušais.
Ja pēc kādiem gadiem kaut ko vispār atcerēsimies no tā, kas notika pirms 10. Saeimas vēlēšanām, laikam tomēr tā būs jezga ap Lapsas grāmatu un Šlesera asarām.
Otrs dzeltenmelnās pātagas skartais ir LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, kurš pat apraudājās par to, ka publicists Lato Lapsa savā grāmatā apcerējis viņa ģimenes baiso noslēpumu, – to, ka Šlesera tēvs nogalinājis savu mīļāko – medmāsu. Arī šis priekšvēlēšanu gājiens diezin vai kaitē Šleseram un viņa partijai. Latviešu kultūrā nav tādas nostājas, ka bērniem būtu jāatbild par senču grēkiem līdz septītajam augumam, nav asinsatriebības un tamlīdzīgu Kaukāza un Sicīlijas tradīciju. Līdz ar to Šlesers iznāk drīzāk upuris un cietējs nekā sliktais. Tad jau arī Einaram Repšem varētu dikti kaitēt tas, ka viens no viņa tuviem radiniekiem to vien dara kā iznāk no cietuma un drīz tajā atgriežas. Tad komunistiskā slepkavnieka Alfona Novika meita nevarētu kļūt par cienījamu klasiskās mūzikas izcilnieci, savukārt kolaboracionista Viļa Lāča mazmeita nevarētu vadīt lielveikalu un priecēt mūs ar jaukiem TV šoviem utt. Dieva laime, ka šajā ziņā latvji ir ar gana veselīgu uztveri. Ja Lapsa bija iecerējis pieaudzēt kādu mandātu klāt LPP/LC, tad viņam tas droši vien būs izdevies.
Proti, abas antikampaņas strādā pretēji iecerētajam – tās nevis kaitē, bet palīdz.
Lai vai kā, pašreizējiem sāncenšiem jau ļoti drīz – naktī uz 3. oktobri – būs jāsāk meklēt kādi nebūt tilti uz biedrošanos un kopīgas koalīcijas veidošanu. Ja kompromisi netiks atrasti, luga var iegūt tādu scenārija pavērsienu, kurā nāksies rīkot atkārtotas vēlēšanas. Tas savukārt nebūtu jauki – tie būtu lieki izdevumi budžetam, politiskā nestabilitāte vispār ir nelāga lieta, kas izmaksā daudz.
Skaidrs, ka 10. Saeima nosacīti dalīsies trijās daļās: viena vai divas krievpartijas, viena rietumsulaiņpartija un vairākas latvijpartijas, kuras gan savā starpā ir diezgan kašķīgas un kurām kopā būs apmēram tikpat daudz ietekmes kā vienai atsevišķi ņemtai rietumsulaiņpartijai vai vienai krievpartijai. Tā uz to pusi velk, un apmēram ko tādu rāda sociologu reitingi, kuri vairs sen nav tik melīgi, kā bija pirms gadiem piecpadsmit. Tagad viņu prognozēm var plus mīnus ticēt.
Tomēr situācija var arī nebūt absolūti bezcerīga – piemēram, rietumsulaiņpartijā jeb Vienotībā, ja labi ieskatās, var atrast arī dažus pozitīvus strāvojumus. Relatīvi pozitīva ir tā Vienotības daļa, kas ir pabaudījusi atrašanos pie reālas izpildvaras, – tas ir premjers Valdis Dombrovskis un vēl daži reālpolitiķi iz Jaunā laika aprindām. Šiem personāžiem, pastrādājot pie izpildvaras sūrā darbagalda, beidzot ir radusies apjausma par to, cik grūti ir vadīt valsti globālas krīzes un vietēja haosa apstākļos. Pamazām ir noplakusi viņu populistiskā retorika, pamazām boļševistiskais sarkanais pavediens viņu dziesmās top aizvien vārāks. Tiesa gan, cita Vienotības daļa – Sarmītes Ēlertes trupa iekš Meierovica – var nostrādāt kā destruktīvs un nākamības kompromisiem traucējošs faktors. Ja arī kāda daļa Vienotības mēģinās runāt ar citām partijām, var iznākt tā, ka cita daļa – Ēlertes aprindas – var sākt riet un koalīciju sarunas izjaukt.
Saprotams, ka tad sāksies citas sarunas, jo vispār jau var iztikt arī bez Vienotības.