Vērojot pēdējā laikā notiekošo nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanas jomā, pārņem sajūta, ka Latvijā varu ir sagrābusi vietējiem iedzīvotājiem naidīga okupācijas vara, kuras mērķis ir steigšus padzīt vietējos iedzīvotājus no noteiktiem apvidiem Rīgā, Jūrmalā un Pierīgā.
Latviešu inteliģences ģimenes, kas vairākās paaudzēs dzīvoja Mežaparkā, kuras spēja izturēt pat boļševiku okupācijas nacionalizācijas, pēkšņi ar katru gadu saņem arvien lielāku nekustamā īpašuma nodokļa rēķinu - 3000, 4000 un pat 6000 eiro gadā.
Turklāt šāds nodoklis nav vietējās varas izgudrots, bet gan valdošās koalīcijas uzspiesto likumu un noteikumu rezultāts. Mežaparkā par pagājušajā gadsimtā būvētajām ēkām nodoklis tiek noteikts tikpat liels kā par no jauna uzblieztajām pilīm, kas atbilst visaugstākajiem mūsdienu standartiem. Līdzīgi procesi notiek arī Jūrmalā un Pierīgā.
Iemesls nekustamā īpašuma nodokļa likmju straujajam pieaugumam ir valdošās varas uzspiestais nodokļu aprēķina princips. Ja kādā apkārtnē notiek vairāki darījumi ar nekustamo īpašumu par ļoti lielām summām, tad šādi darījumi tiek attiecināti uz visu apkārtējo teritoriju, nevērtējot nedz darījumu raksturu, nedz esošo ekonomisko situāciju. Tā tad būs «tirgus cena», no kuras rēķinās kadastra cenu.
Pirms dažiem gadiem nekustamo īpašumu spekulantiem izdevās panākt, ka tiek atļauta Šengenas uzturēšanās atļauju tirdzniecība komplektā ar nekustamā īpašuma pirkumu. Krievu, ukraiņu un citu bijušo PSRS republiku oligarhi iepirka nekustamos īpašumus Latvijā. Nekustamo īpašumu sektorā ieplūda miljards eiro. Taču, tiklīdz ģeopolitisko procesu iespaidā Šengenas uzturēšanās atļauju tirdzniecība tika nedaudz piegriezta, liela apmēra darījumu skaits saruka katastrofāli. Taču Šengenas uzturēšanās atļauju tirdzniecības laikā uzdzītās īpašumu cenas tagad ir «tirgus cenas», kas tagad, ar vairāku gadu nobīdi, parādās kadastrā. Šengenas «caurlaižu» tirdzniecības laika kulminācijas cenas tagad tiek aprēķinātas kā nesamērīgs nodoklis vietējiem iedzīvotājiem, kam ir sanācis dzīvot bagātnieku iemīļotajos apvidos.
Plašsaziņas līdzekļi un vietējā vara problēmu pamanīja tika pēc tam, kad publiski izskanēja Latvijas lepnuma - ģeniālās mākslinieces Džemmas Skulmes - Mežaparka īpašuma nodokļa lielums. Vietējā vara noreaģēja. Taču valdošā koalīcija, kurā it kā esot partijas, kas pat saucoties latviskas un nacionālas, publiski aicina samazināt… iedzīvotāju ienākuma nodokli!
Ja ienākuma nodoklis, kas veido galveno ikvienas pašvaldības ienākumu daļu, tiks samazināts finanšu ministres piedāvātajā apjomā, tad pašvaldības nekādas, atkārtosim, nekādas nekustamā īpašuma nodokļa likmju atlaides nevarēs piemērot. Pašvaldībām nekustamā īpašuma nodoklis būs vienīgais ienākums, kas tām neļaus bankrotēt. Ja tiks īstenota finanšu ministres pieteiktā nodokļu reforma, tad Džemmai Skulmei (un ne tikai viņai) būs izvēle - sākt pārdot gleznas, lai maksātu, maksātu un maksātu nesamērīgos un netaisnīgos nekustamā īpašuma nodokļus, vai arī pārdot īpašumu un meklēt dzīves vietu citā Latvijas daļā, kuru bagātnieki un ārzemju oligarhi pagaidām nav iekārojuši.
Valdošo koalīcijas partiju līderi garlaikoti vēro, kā latvieši ar vidējiem ienākumiem tiek padzīti no Mežaparka. Valdošās koalīcijas partiju līderi neliekas ne zinis par to, ka Latvijas Satversmes 105. pants nosaka: «Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.»
Ja nodokļu sistēma tiek izveidota tā, ka visu mūžu strādājis Latvijas iedzīvotājs mūža nogalē nespēj no saviem ienākumiem nomaksāt īpašuma nodokli par savu dzīvesvietu, tad šāda nodokļu sistēma liedz Latvijas pilsoņiem tiesības uz īpašumu. Šāda nodokļu sistēma neatbilst Satversmes 105. pantam, tā ir antikonstitucionāla un atceļama.
Protams, valdošā koalīcija var arī rīkoties pretēji, bet tad ir steigšus jāmaina Satversme un Satversmes 105. pants ir jāpieņem jaunā redakcijā:
«Latvijas Republikā tiesības uz īpašumu ir tikai bagātniekiem.».