Trešdiena, 22.maijs

redeem Emīlija

arrow_right_alt Viedokļi

Latgalieši - politisks jautājums?

Latviešu nacionālistu klubs jau vairākus gadus ir pievērsis uzmanību nepatīkamai tendencei - Latgales latviešu atšķirīgo identitāti Krievijai lojāli spēki (piemēram, Latvijas krievvalodīgo prese) tiecas izmantot, lai radītu saspīlējumu un plaisu latviešu vidū. Latgaliešus nereti tiecas apzīmēt par citu tautību, atsevišķi provokatori pat runā par autonomiju vai atdalīšanos no Latvijas.

Šobrīd publiskajā telpā izskanējusi ziņa par "Latgaliešu valodas centra" tiesāšanos ar Uzņēmumu reģistru, kurš atteicies pieņemt latgaliešu rakstu tradīcijā sagatavotu reģistrācija pieteikumu.

Minētā fakta publicējumi interneta portālos izraisījuši vētrainas diskusijas. Šajā sakarā vēlos vēlreiz uzsvērt nacionālistu pozīciju minētajā jautājumā;

1) Latgalieši ir Latgales latvieši. Latgaliešu izloksne ir mūsu nacionālā bagātība, tāda ir arī latgaliešu rakstu tradīcija. Gan rakstu, gan runas tradīcijas saglabāšana un lietošana Latgalē ir atbalstāma un veicināma. Ar latgalisko rakstu un runas tradīciju, kā arī Latgales vēsturi, plašāk nekā līdz šim būtu jāiepazīstina arī citu novadu latvieši, īpaši skolās. Latgalē vietējās kultūras atbalstīšana varētu dot labu pretsparu spēcīgi izteiktajam slāviskās kultūras elementam. Nav noslēpums, ka arī paši latgalieši ļoti bieži nepārvalda nedz latgalisko rakstu tradīciju, nedz runas tradīciju, kas nebūtu piebārstīta ar tiešiem krievu valodas aizguvumiem.

2) No praktiskā un ekonomiskā viedokļa ir tikai pašsaprotami, ka valsts valoda ir literārā latviešu valoda un tieši tajā kārtojami visi ar valsts pārvaldi saistītie jautājumi. Latvijā ne tikai Latgalei, bet arī citiem novadiem raksturīgas savas runas tradīcijas, kas atšķiras no literārās valodas. Mūsdienu globalizācijas laikmetā, latviešu identitātes un kultūras attīstīšanai un saglabāšanai pieejamie resursi ir nelieli, tādēļ to sadalīšana vēl sīkāk, piemēram, tulkojot vai pārrakstot likumdošanas aktus, starptautisko dokumentāciju utt., atbilstoši latgaliskajai rakstu tradīcijai būtu greznība, ko nevaram atļauties.

3) Līdzekļi, kas tiek tērēti dažādu neefektīvu cittautiešu integrācijas pasākumu nodrošināšanai, būtu izlietojami Latgales un pārējās Latvijas latviešu iekšējai integrācijai un etniskās kultūras attīstīšanai.

4) Gan Latgales, gan pārējiem latviešiem jābūt pietiekami gudriem, lai neuzķertos uz provokatīviem izlēcieniem, kas vērsti uz savstarpējiem apvainojumiem un nesaprašanos. Latgale ir mūsu un latgalieši ir mūsējie!

Diskusija par latgaliešu izloksni nav jauna, tā risinājusies jau 1922.gadā, rakstot Satversmi. Ieskatam iesakām izlasīt fragmentu no AT sprieduma jau minētajā lietā;

----

[1]Ja 1998.gadā valsts valodas statuss latviešu valodai tika nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē bez īpam diskusijām, un vienīgais deputāta A.Golubova priekšlikums, atmest to kā lieku, neguva Saeimas atbalstu (6.Saeimas rudens sesijas pirmās sēdes 1998.gada 20.augusta stenogramma), tad pretēja aina paveras, ja aplūko Latvijas Republikas Satversmes normu tapšanas vēsturi 1922.gadā. Toreiz, diskutējot par Latvijas Republikas Satversmes 115.panta projektu, kurā tiktu noteikts, ka latviešu valoda ir valsts valoda, Latgales politisko partiju pārstāvji iebilda, vai ar šādu noteikumu netiks aizskartas tiesības lietot latgaliešu valodu oficiālā saziņā, tādēļ deputāts F.Kemps iesniedza priekšlikumu, lai pants tiktu papildināts ar piebildi, ka „Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne" (Satversmes II daļas lasīšana pa pantiem V.sesijas 10.sēde 1922.gada 7.februārī. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 728.lpp.). Diskusijās deputāts F.Trasuns pārstāvēja viedokli, ka Latvijā pastāv latgaliešu izloksne, kurā runā un raksta Latgalē, un baltiešu izloksne. Deputāts K.Dēķēns norādīja, ka valodas izlokšņu skaits ir lielāks, jo ir gan augšizloksne, gan vidus izloksne, gan lejas izloksne, kurās runā arī Vidzemē un Kurzemē, tādēļ aicināja iet saprašanās ceļu un par valdošo pieņemt literāro valodu. Deputāts K.Skalbe norādīja, ka diskutējamā normā nav runa par izloksnēm, bet par valsts valodu, un ka nav divas valodas, bet viena latviešu valoda. Arī K.Skalbes ieskatā latgaliešu valoda ir latviešu valodas izloksne, un valsts valoda ir literatūras valoda. Ja apvienojas administratīvi, tad jāapvieno valodas (sk. deputātu diskusiju plašāk turpat, 726.- 736.lpp.). Kā norādījis referents J.Purgalis, „Satversmes komisijā nebija ne mazāko šaubu par to, ka valsts valoda var būt tikai latviešu literatūras valoda un nevis kāda no izloksnēm, lai to lietotu, kur lietodami, vai nu Latgales trijos apriņķos un Gulbenes apgabalā. Viscaur par valsts valodu ir uzskatāma latviešu literatūras valoda" (turpat, 736.lpp.). Balsošanas ceļā par Latvijas Republikas Satversmes 115.panta projektu tika apstiprināta komisijas redakcija, bet F.Kempa priekšlikums noraidīts (turpat, 737.lpp.). Tādējādi vēsturiskā normas analīze ļauj secināt, ka ar jēdzienu „latviešu valoda" Latvijas Republikas Satversmes 4.pantā ir aptverta latviešu literārā valoda.