Jānis Latvietis / Viedokļi

Aleja iepretim Ministru kabinetam pamazām sāka pārvērsties par lielu ciematu vai mazu pilsētiņu, aizvien vairāk atgādinot Rumānijas čigānu taboru Romas forštatē.

Pie Saeimas nama notika lielā staigāšana – aizbrauca rokeri, pokeri un šokeri, atnāca arodblēdībnieki un blēdībarodnieki; aizgāja tie, atnāca studenti un citi dīkdieņi; aizgāja tie, atnāca skolotāji, pedagogi un pedofili; aizgāja tie, atnāca numismāti, celibāta piekopēji, dekadentisti, filantropi un masturbatori; aizgāja tie, atnāca deputāti, parlamentārieši un Repše ādas uzvalciņā un ar vilnas portfelīti, un visi, atskaitot Repši, pret kaut ko protestēja, tikai bija jau piemirsuši, pret ko īsti.

Latvju zemē valdīja zināms panīkums, jo jau vairāk nekā nedēļu neviens nebija mēģinājis no burkānu dobes izrakt meteorītu vai komētu, Eiropas prezidenta vēlēšanās konkurēt ar van Rumpumpuju, ieviest maksu par Koru karu klausīšanos radiotranslācijas digitālajā formātā vai vismaz apliecināt starptautiskajai sabiedrībai, ka nasings spešels nekur nav pazudis un turpina sildīt valsts ekonomiku. Kaut kādu rosību imitēja tikai valdība, kas pēc ilgām un garām diskusijām nosprieda, ka par progresīviem nodokļiem uzskatāmi tikai tie, kas nesit pa pašu kabatu.

Rīga prognozējamā enerģijas trūkuma dēļ beidza starot un līgani pārgāja uz spīdēšanu, zaigošanu, luminiscēšanu un 18. novembra uguņošanu.

Čehija novāca pēdējos šķēršļus Lisabonas līguma parakstīšanai, un nu tikai sākās lielā rosība – katra valsts skaitļoja, ko labu tas tai dos. Latvju zemē līguma parakstīšanas dienu tika ierosināts noteikt par oficiālajiem valsts svētkiem, jo Lisabonas līgums paredzēja palielināt Eiroparlamenta deputātu skaitu, līdz ar to Latvijai pienācās papildu mandāts, un valsts beidzot vismaz uz laiku tika vaļā no melnā Kārļa.

"My name is Šķēle, Andris, nevis Armands Šķēle. I"m back, atgriezies, lai strādātu, un man pie d**pīpīpī**as, ko par mani runā, raksta vai domā. Hasta la vista! Tagad vai nekad! Banzai!" iesūnojušo latvju politikas purvu pāršalca pērkonīga balss no Mākoņiem, un nākamās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa bija sākusies.

Nogranda pērkons, vienreiz iespēra zibens, Vangažiem uzkrita slapjš sniegs un kosmiskā tūrista – klauna sarūpētie pāris krusas graudi, nosmirdēja pēc sēra, pazibēja aste un ragi, noklabēja nagi, un valdība nolēma, ka turpmāk augstākā alga valstī būs VVF Zatleram – 2208 lati pēc nodokļu nomaksas un pirms piena iegādes kaķim Čārlijam.

Kaut gan 1. septembris glūnēja tepat aiz stūra, brīžiem nikni klabināja zobus, bet pārsvarā žēli gaudoja, lielākajai daļai vecāku joprojām nebija skaidrs, kurā skolā un kuras klases mājasdarbus viņiem nāksies pildīt.

Tautas partija ilgi domāja, ko darīt, lai celtu savus apsūbējušos reitingus. Beidzot tika nolemts sekot uz jumta dzīvojošā Karlsona ieteikumiem un pārmainīt zeķes, turklāt tā, lai kreisā tiktu uzvilkta labajā kājā, bet labā – kreisajā.

Par lielāko notikumu latvju sabiedriskajā, politiskajā, ekonomiskajā, reliģiskajā un seksuālajā dzīvē dīvainā kārtā kļuva nevis divu Mocarta nesen sakomponētu darbu pirmatskaņojums Zalcburgā, bet gan Madonnas koncerts Tallinā.

Jūrmalā sākās Jaunais zvilnis, un cilvēki aizmirsa par visu uz pasaules – viņus vairs neinteresēja globālā dižķibele, Maikla Džeksona nāves apstākļi, TV Pornorāmas nakts ziņas un pat tas, vai Biedriņš, Kambala un Sandis Valters beidzot ir apprecējuši vienu un to pašu meiteni vai tomēr divas dažādas.

Pāri latvju zemei gāzās sēņu lietus, ķiršu krusa, parastais pērkons, taifūns, cunami un varavīksne.

Nedēļā, kad beidzot iestājās kaut kas vasarai līdzīgs, latvju zemi sasniedza arī sliktas ziņas – premjeru Dombrovski tumšā vārtrūmē bija noķēris Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un, piedraudot ar aizdevumu, paģērējis atdot maku, pulksteni un bikses.

Kamēr meteoromurgologi prognozēja kārtējo vētru, krusu, zemestrīci un pat mākslīgās spermas plūdus, baisas lietas notika Rīgas zooloģiskajā dārzā. Tur apmeklētājiem mēģināja uzbrukt savulaik Plakanciemā notvertā mežonīgā savvaļas Krokse, kas, ietērpusies T kreklā ar uzrakstu Gena rullē un ar saucieniem Brīvību krokodiliem!, lēca ārā no tropu mājas ķirzakām paredzētā baseina un centās neuzmanīgākajiem nokost roku vai kādu citu pāri margām karājošos locekli.

Kamēr latvju tauta izmisīgi mēģināja apjēgt, kas tai ar 1. jūliju jau ir nogriezts, bet kā nogriešana vēl tikai sekos, pāri zemītei pārvēlās milzu karstuma vilnis, kas iedarbināja sen piemirstos geizerus, iekustināja sasalušo lavu, izkausēja bargajai vasarai sarūpētos saldējuma krājumus, cēla Aldara un Bauskas alus apgrozījumu, kā arī lika slēgt pirtiņas, solārijus, radiatorus un vistu grilējamos aparātus, jo putni itin labi cepās arī svaigā gaisā.

Neraugoties uz to, ka laika apstākļi vairāk atgādināja vēlu rudeni, Latvijā oficiāli Iestājās astronomiskā vasara, Līgo nakts, Jāņu diena un tai sekojošais atiešanas periods.

Pēc Otrā pasaules kara, atmodas, barikādēm, 13. janvāra un īsi pirms Eiropas čempionāta basketbolā sievietēm noslēguma ceremonijas Latvijas Brīvo arodblēdību savienība nolēma aicināt tautu uz lielo manifestāciju, lai protestētu pret jau pieņemtajiem budžeta grozījumiem.

Izgulējuši vēlēšanu nakts paģiras, politiķi ar šausmām konstatēja, ka Rīgas domē ievēlējušās tikai četras partijas, tāpēc par galvaspilsētas mēru kļūs vai nu Ušsers, vai Šlesakovs, vai Šlesers-Ušakovs.

Beidzot klāt bija tā diena, kad latvju bāleliņi, vēlēšanu iecirkņu adreses un vēlētāju numurus iegaumējuši, pases padusē pasituši, deklarēto dzīvesvietu līdzi velkot, devās ievēlēt tos, kurus pēc tam četrus gadus lamāt.

Turpinājās priekšvēlēšanu laika trakums. Rīgas birķermeistars Birks noņēma brilles, pāris priekšzobu un pusi auss, no plakātiem drūmi solot sist vispirms tos utainos, bet pēc tam arī zilipelēkos.

Latvju ornitologi pieteica pretenzijas uz Nobela prēmiju un ārpuszemes civilizācijas atklāšanu, vēl nesadīgušajās Jāņudienas papardēs atrodot līdz šim nezināmu putnu sugu – lopu gārni.

Rīgas domnieki ieslēdzās Rātsnamā, iztrieca no tā visus kardinālus, arhibīskapus, popus, sabiedriskās tualetes apmeklētājus un pat nejauši iemaldījušos skursteņslauķi, aizbāza aiz biksēm pannas, kastroļus un mikroviļņu krāsnis un ņēmās lemt par to, vai atļaut geju maršu un lesbiešu dejas Vērmanes dārzā.