Nogranda pērkons, vienreiz iespēra zibens, Vangažiem uzkrita slapjš sniegs un kosmiskā tūrista – klauna sarūpētie pāris krusas graudi, nosmirdēja pēc sēra, pazibēja aste un ragi, noklabēja nagi, un valdība nolēma, ka turpmāk augstākā alga valstī būs VVF Zatleram – 2208 lati pēc nodokļu nomaksas un pirms piena iegādes kaķim Čārlijam.
"Protams, ja starptautiskajiem aizdevējiem nebūs iebildumu vai nenāksies iegrūst jaunu piķi Pareksa tukšajā mucā un Kargina ubaga tarbā," klusi piebilda valdība. Banku Rimšēvičs ar saviem 8000 latiem gan par to sprauslāja piedurknē, bet airbaltiku Fliks ar saviem padsmit tūkstošiem pauda neizpratni, vai tad arī Valsts prezidentam šajā valstī turpmāk tiks maksāts tikai iztikas minimums, tomēr valdība savu labo gribu bija paudusi. "Šis jau var tikt iecelts tikai zoodārza padomē," klusi spurdza politiķi, kas jau bija atraduši, kur atkal uzvārīties.
Briesmīgi nikns bija ekonomiskais Kampars, kurš, parlamenta atejā sēdēdams, bija ievērojis tur uz nagliņas pakārtu avīzi, sācis to lasīt un uzzinājis, ka bijušais Kalvītis kaimiņzemē sabijis kādā investīciju forumā, kur dzēris vodku, uzkodis ikrus un pārrunājis Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecības, iespējams, ar pašu Putinu, bet varbūt tomēr tikai ar viņa Koniju. "Esmu, maigi sakot, šokēts par šādu Kalvīša rīcību," LTV raidījumam 666. pants teica Kampars. "Viņš taču nav nekāds deputāts vai ministrs, vodku dzert un ikrus ēst vajadzēja man!" Kalvītis gan taisnojās, ka ar Putinu esot runājis tikai par hokeju, džudo un liekā svara nomešanas jautājumiem, mazliet arī par vecenēm un medībām, bet par valstiskām lietām nemaz, tomēr JL ietiepās un atkal sauca uz paklāja Tautas partiju. "Ejiet ka nu jūs cirst!" teica Tautas partija un aizgāja gulēt.
Bauskā uz vienu dienu tika nodibināta Gvantanamo, Abū Graibas, Alkatrazas un visa Gulaga cienīga kārtība un drošība – sākās tiesa pret Lielo Tiltu Nemieru aktīvistiem. Viņi tika apsūdzēti valsts nodevībā, ceļu satiksmes noteikumu diskriminācijā, kravas transporta tranzīta genocīdā, noziegumos pret valsti, tautu un partiju, stāvēšanā tur, kur nav jāstāv, vēlmē iemest Alfas vīriņus upē, darbībās, kas nav savienojamas ar pilsoņa statusu, kā arī par sadarbošanos ar Irānas Ahmadinedžādu, Ziemeļkorejas Kimu Čeniru un abiem brāļiem Kastro. Vienu no šaušalīgajos noziegumos apsūdzētajiem nekavējoties attaisnoja, vēl vienam piesprieda piecu latu sodu un 12,5 minūtes spaidu darbos, bet trešajam spriedumu tā arī nepasludināja, jo viņa trīs promiles bija iedarbojušās arī uz tiesu un tā vairs lāgā nesaprata, ko izlēmusi.
Rīgā sacēlās liela jezga par to, kurš, kad, kurā vietā, kāpēc un cik skaļi drīkst trokšņot. Izklaižu vietu īpašnieki protestēja pret to, ka viņus sodīt par pārlieku lielu troksni var, bet brēkuļojošus zīdaiņus, rejošus suņus, kladzinošas vistas un ceļu remonstrādniekus, kuri mēdza rosīties akurāt pilnmēness naktīs – ne. Brēkuļojošo zīdaiņu īpašnieki iebilda, ka arī viņu kaimiņi naktīs dauza pa radiatoriem, spārda sienas un baksta ar slotaskātu griestos, taču neviens viņus nesoda. Suņiem, vistām un strādniekiem neviens neko neprasīja, savukārt Rīgas pašvaldības policija bija sašutusi, kāpēc viņiem skaļākās burziņa vietās neviens naktī neatver durvis, lai arī poliči varētu piedalīties rautā. Lai panāktu kompromisu, tika lemts veikt grozījumus likumos, saskaņā ar kuriem turpmāk arī municipāļiem ar zīdaiņiem uz rokām vai vismaz ratiņos tika naktīs ļauts skaļi aurot klubos un remontēt ielas. Nu visi beidzot bija apmierināti.
Ziedoņdārzā tika notverts mētelīša virinātājs, kurš bija uzglūnējis gados pavecām kundzēm, kas nāca vizināties ar nomātiem skrejratiem vai skrituļdēļiem. Policija paziņoja, ka virinātājam jau konfiscēta elektrošoka ierīce, kuru viņš bija izmantojis sava darbarīka aktivizēšanai, un tālākus draudus sabiedrībai viņš vairs nerada. Aizturētā atbrīvošana gan nedaudz aizkavējās, jo nācās izskatīt ASV ģenerālprokuratūras pieprasījumu, taču pēc pāris dienām noskaidrojās, ka amerikāņus interesējošais Poļanskis jau noķerts Šveicē.
Pilsētas attīstības departaments vienas nedēļas laikā saņēma 99 pilnīgi identiskas vēstules no Groznijas, kurās tika pieprasīts mainīt Džohara Dudajava gatves nosaukumu un nodēvēt to kāda cita, pašlaik pie varas esoša čečenu līdera vārdā. Tā kā uz iedzīvotāju iesniegumiem bija jāreaģē, pie darba ķērās deputāti, kuri ilgi un plaši apsprieda iespējamos variantus. Ramzana Kadirova vārdā gatvi nosaukt nevarēja, jo nebija nekādu garantiju, ka viņu tuvākajā laikā neuzspers gaisā un atkal nenāksies izgrūst naudu par nosaukuma plāksnīšu maiņu. Nederēja arī Jamadajeva vārds, jo nebija skaidrs, vai viņš ir dzīvs vai miris, Zakajevu izbrāķēja, jo viņš slēpās Londonā, bet Hasbulatovu – tāpēc, ka viņš bija Hasbulatovs. Galu galā tika pieņemts kompromisa lēmums gatvei piešķirt ievērojamā čečenu – baltkrievu dzejnieka Jankas Kupalas vārdu.
Daugavpilī turpinājās bardaks ar mēra ievēlēšanu. Tiklīdz atlaistais un no jauna ievēlētais mērs Eigims uz mirkli zaudēja modrību un nožāvājās, tā viņam izspēra beņķi no dibenapakšas un atkal atlaida. Eigims solījās jau nākamajā stundā vai dienā atkal būt pie varas, tomēr šoreiz deputāti bija nepielūdzami, neiebiedējami, ar gludekli uz vēdera neizcepināmi un pa lēto neuzpērkami un nolēma izvēlēties citu līderi. Rūpīgi izvērtējot visas kandidatūras, Daugavpils dome priekšsēža krēslā cēla Lāčplēsi, Koknesi, Laimdotu, Staburadzi un Kalevalu. Taču arī turpmāk pašvaldībā noritēja smagas cīņas par varu: tiklīdz kāds atstāja domes sēžu zāli, momentā tika pārvēlēts mērs, tāpēc domei nācās iepirkt dienesta naktspodiņus, pārtikt no kompleksajām pusdienām, bet visiem deputātiem četrus gadus gulēt vienā gultā.
Samoa vienā rāvienā tika atrisināts jautājums par to, kuru ceļa pusi izmantot satiksmei. Atnāca lielais cunami un okeānā ieskaloja gan ceļu labās, gan kreisās puses, gan visas 32 Samoa sastopamās automašīnas, gan reformu autorus. "Un tā būs ar visiem, kuri izdomās, ka lietojamas tikai tās mašīnas, kurām stūre ir labajā pusē," gandarīti noteica amerikāņu autoražotāji un pagarināja līgumu ar militārajiem meteorologiem. Tie nepieciešamības gadījumā solījās nodrošināt arī plūdus Sahārā, mežu un krūmāju ugunsgrēkus Antarktīdā un vulkāna izvirdumu Gaiziņkalnā.
Viļņošanās turpinājās basketbola frontē. Latvijas Basketbola savienība par dropēšanu un zīmēšanos uz trim gadiem no izlases izslēdza Ādolfu, uz diviem – koijotu Armandu, bet Biedrs, Kambis un Bērzs saņēma nosacīto. Nu visi bija neizpratnē, kāpēc tik dažāds sods. "Kambis izlaka vairāk par mani, es tikai drusciņ pašņaucu, par ko man tā?!" brēca Armands. "Bērzs pievēma par divām viesnīcām vairāk un piekakāja izlietni ar kaudzi, par ko tad mani tā?!" sašuta arī Ādolfs. "Labāk būtu izslēguši veco Ģenerāli, bet vēl labāk – atslēguši," domāja basketbola sabiedrība. "Kāds šausmīgs sapnis," nodomāja basketboliskais Kehris un pamodās, taču saprata, ka murgs vēl nav beidzies – viņš guļ vienā gultā ar Šnepsi, bet blakus stāv Buļbuļs un visu redzēto cītīgi pieraksta. "Kāds šausmīgs sapnis!" vēlreiz nodomāja Kehris un pamodās. Šoreiz pa īstam.