Jānis Latvietis / Viedokļi

Pēc piecām Līgu, Jāņu, Ausmu un Malvīņu piemiņai veltītām brīvdienām latvju tauta ar lielām grūtībām, negribīgi un mazliet daļēji atmodās pirmdienas rītā un steigšus, pieklibojot ar visām četrām, devās pie ģimenes ārstiem un uz aptiekām, kur masveidā izpirka validolu, korvalolu, citramonu, antipohmelīnus, gremošanu veicinošos līdzekļus, caurejas zāles, pretapaugļošanās tabletes, kaunuma un parasto utu atgaiņāšanas aerosolus, pretapdegumu ziedes, nervus nomierinošās zāļu tējas un pārējos bezrecepšu medikamentus.

Tuvojoties Līgovakaram, Jāņudienai un Dzērājšoferu medību sezonai, meteomurgologi sarīkoja vairākus laika prognožu ģenerālmēģinājumus, vienlaikus solot gan siltu un saulainu, gan aukstu un lietainu, gan tuksnesīgi dubļainu laiku, draudot gan ar El Ninjo, gan La Ninja un parastajiem nindzjām, brīdinot par pārlieku lielu Saules aktivitāti un tās strauju atdzišanu, prognozējot smilšu vētras, grēku plūdus un draņķīgu zemeņu ražu.

Kaut gan jau gandrīz nedēļu latvju zemē bija uzsākta kampaņa pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, par lielu pārsteigumu tautai, nekas daudz par to neliecināja, ja neņem vērā dīvaino smaku zemās grīdas tramvajos.

Ar skolēnu vasaras brīvdienām, lietavām, jaunām mākslīgā nārsta ligzdām, pirmo zemās grīdas tramvaja reisu, pirmajām atrastajām bekām, nopirktajām zemenēm un analogās televīzijas atslēgšanu iesākās jūnijs.

Pārcietusi ziemu, sniegus, plūdus, ledus spridzināšanu, iekšējo devalvāciju, budžeta konsolidāciju un citas dabas stihijas, latvju zeme atviegloti nopūtās, ka pats ļaunākais jau ir aiz muguras, taču uzbruka kataklizma, kas pārspēja visas iepriekš minētās kopā ņemtas – odi.

Latvju tauta vai visu nedēļu ritināja atmiņu kamolīti un mēģināja noskaidrot, kur katrs atradies 1990. gada 4. maija pēcpusdienā, lai saprastu, kā tad tas nācās, ka pirms 20 gadiem savārītas tādas ziepes un pieņemta Neatkarības deklarācija.

Eiropieši – arī tie, kuri vēl pavisam nesen nespēja izboksterēt Bjorkas, Sigurrosa, Hjartarsona un Gudjensena vārdus un uzskatīja, ka Islande atrodas pusceļā starp Ēlandi un Jaunzēlandi – tagad, pamodināti nakts vidū, ne tikai bez pūlēm izrunāja nekrietni izvirtušā Eijafjadlejagidlapopokatepetlavidla vulkāna nosaukumu, bet arī zināja tā taktiski tehniskos parametrus, spēja prognozēt izvirduma spēku un īsā laikā aplēst, cik ātri un kurā virzienā jāvirzās pelnu mākonim, lai nāktos slēgt arī Ankoridžas lidostu, nacistu zemledus gaisa kara spēku bāzi Antarktīdā un Starptautisko kosmosa staciju. Eiropas valstis panikā virināja savas gaisa telpas ciet un vaļā kā mētelīšus, tika atceltas sporta sacīkstes, kongresi, konferences, geju gājieni un pat jūlijā iecerētā starpgalaktiskā mēru konference Doma laukumā.

Latvju politikas smagsvari beidzot varēja atviegloti nopūsties – LPP/LC bija metuši kauliņus, pārgājuši Rubikonu, izspēlējuši taibreiku un plejoffu un izdomājuši, ka laiks nākt klajā ar savu nostāju valdības jautājumā.

Kamēr turpinājās karstas diskusijas par to, vai ir humāni un jaunajiem kaušanas noteikumiem atbilstoši no Lieldienu zaķa izspiest olas, dabas katastrofas latvju zemē turpinājās: vietās, kur aprima plūdi, momentā uzliesmoja kūlas ugunsgrēki, bet tiklīdz bija apdzēsti tie, no dzēsējglābēju šļūtenēm izlietais ūdens atkal izraisīja jaunus plūdus.

Kaut gan atbildīgās amatpersonas un dienesti jau kopš pērnajiem Mārtiņiem bija brīdinājuši latvju tautu par plūdiem, dienā, kad tie beidzot atnāca, neviens atkal nebija nekam gatavs.

Paņēmušies kā vista pirms perēšanas, govs pirms dzemdēšanas un skudrulācis pirms ieņemšanas, pasēdējuši, papļāpājuši un paprātojuši savā Saeimas frakcijas un valdes sēdē, Tautas partijas pieci ministri nospļāvās, paziņoja, ka ar šo valdību vairāk nav aršana, un iesniedza demisijas rakstus.

Kamēr visi gaidīja lielos pavasara plūdus, nelaime nebrēkdama nāca no pavisam citas puses – pie Brasas tilta pārsprāga resna ūdenscaurule, apturot vilcienu, tramvaju, automašīnu un gājēju kustību, kā arī atsviežot Rīgu par pāris gadsimtiem atpakaļ – dzimtbūšanas, aku un Rīdzenes upes kanalizācijas sistēmas laikmetā.

No vankūveriādes pamazām atgriezās latvju vankūverieši, dažus no kuriem sajūsminātie sagaidītāji no lidostas iznesa uz rokām un nodeva tieši Ceļu policijas pārziņā, bet daži lavījās pa ķēķa durvīm, lai nenorautos ar slotaskātu. Kad visi bija izklīduši un lidostā izslēgta gaisma, mājās pārradās arī biatlonisti, kuri divas dienas pēc lielās olimpiskās sveces nopūšanas bija beidzot godam pabeiguši stafeti, sašaujot astoņas vārnas un šautuvē netīšām ieklīdušu jetiju.

Vankūveriāde iegāja savā beigu posmā, valdība bēdīgu ģīmi domāja, kā konsolidētajā budžetā atrast prēmiju naudu, bet sporta funkcionāri – sākt uzskaitīt sauso atlikumu. Tas izrādījās visnotaļ cerīgs: brāļi Šici bija izšļūkuši sudrabu, Dukurs aizšļūcis zeltu, visu veidu slēpotāji reizēm tikuši līdz finišam, Bricis ar Līdumu nebija nevienu nošāvuši, bet latvju hokeja izlase ieguvusi pirmo vietu pagrūšanas vohumurkām disciplīnā.

Uz olimpiskā pjedestāla faluņgunistu Rubeni nomainīja kamaniņainie brāļi Šici, kuri pagaidām vēl nebija izlēmuši, vai pievērsties mūnismam, scientoloģijai, zoroastrismam vai kāmasūtrismam.

Latvju tautu gaidīja notikumiem bagāta, darbīga un smaga nedēļas nogale. Sākumā tai bija jāiemācās pa indiāņu modei iedegt Vankūveras olimpisko lāpu, izmantojot tikai kanoe laivu, pudeli ugunsūdens un piciņu muskusvērša tauku.

Bez Filadelfijas murkšķa Fila brīdinājuma, Valsts kontroles atzinuma un Satversmes tiesas sprieduma latvju zemi nodevīgi piemeklēja baisa stihija – ziemā uzkrita sniegs. Rīgā apstājās trolejbusi, prāmji un pulksteņi, gājējus apsita lāstekas un no jumtiem krītoši namīpašnieki, bet pašvaldība uzņēmās meklēt Laimes lāci, kuru izvadāt pa šo Sūnu ciemu.

Uzbruka tik nikns sals, ka mazliet pārsteigti bija pat meteomurgologi, kuri, sākot ar otrdienu, bija solījuši ciklonu, temperatūras paaugstināšanos, otrdienu un 26. janvāri. "Nu, vismaz puse prognozes bija pareiza," viņi taisnojās laikā, kamēr latvju zemē aizsala ūdensvadi un to izraisītie plūdi, ugunsgrēki un ugunsdzēsēji, vēl uz ietvēm neizkaisītais sāls, knapi glāzē ieliets karstvīns, skolas siltās pusdienas, valsts apdegumu centrs un visa Daugavpils.

Kamēr latvju tauta laiski un bez īpaša entuziasma uz ugunskuriem cepa desiņas un gremdējās atmiņās par barikāžu un citu fortifikāciju celtniecību, politikas kuluāros un aizgaldos turpinājās tikpat laiskas diskusijas par to, vai šī valdība turpinās pastāvēt vismaz līdz Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai vai arī nāksies lipināt kopā citu.

Līksmība beidzot valdīja meteomurgologu cunftē – kopš pēdējo Jāņu lietavu 1927. gadā veiksmīgas prognozēšanas viņiem beidzot izdevās daudzmaz precīzi trāpīt ar prognozi, jo nu līdz pat Pēteriem ar puslīdz lielu pārliecību varēja pareģot, ka vismaz kaut kur Latvijā snigs, valdīs sals vai pēkšņi uznāks atkusnis.

Bez liekiem pārpratumiem un pat mazliet apsteidzot grafiku izdalījis Ziemassvētku, Jaungada, Hanukas un maiju 2012. gada dāvanas, Santaklauss ar savu ziemeļbriežu armādu, rūķu armiju, sņeguročkām un salavecenītēm sēdās pie bagātīgi klāta svētku galda, taču jau pēc trešās glāzītes, otrā kāša un pirmā celiņa atminējās, ka kaut ko ir piemirsis.

Slaidi nospļaujoties uz Kopenhāgenas konferenci par globālo sasilšanu, latvju zemei uzbruka tik nežēlīgs aukstums, ka izsala pat visi prusaki, ērces, blusas, etaloni un bankomāti, lielveikalu akvāriju zivis, Saeimas kafejnīcā tirgotie melnie ikri, godasardze pie Brīvības pieminekļa un Rīgas domes deputāti, kuri aukstuma izraisītajā drudzī un karsonī akceptēja Rīgas satiksmes ideju par biļešu cenas palielināšanu līdz 50 santīmiem.