Bez Filadelfijas murkšķa Fila brīdinājuma, Valsts kontroles atzinuma un Satversmes tiesas sprieduma latvju zemi nodevīgi piemeklēja baisa stihija – ziemā uzkrita sniegs. Rīgā apstājās trolejbusi, prāmji un pulksteņi, gājējus apsita lāstekas un no jumtiem krītoši namīpašnieki, bet pašvaldība uzņēmās meklēt Laimes lāci, kuru izvadāt pa šo Sūnu ciemu.
Nākamajā dienā pēc lielās snigšanas paklīda nekrietnas baumas, ka Rīgā kāds tīra ielas. Lai gan tās uzreiz tika noraidītas kā nepamatotas, Rīgas domes atbildīgie dienesti drošības labad izveidoja rīcības komiteju un soda ekspedīciju, kas skrupulozas pārbaudes rezultātā priekšniecībai varēja atviegloti ziņot – uztraukumam nav pamata, neviens dzīvs sētnieks vai ielu tīrītājs galvaspilsētā nav redzēts. Tikmēr no lielveikalu plauktiem zibenīgi pazuda visas lāpstas, liekšķeres, šaupeles un pat zobubirstes, jo rīdzinieki saprata, ka apsnigušo glābšana ir pašu apsnigušo rokās. Ēķis un Grauba uz laiku meta pie malas filmas par basketbolistiem Nekad, nekad nekad uzņemšanu un 3D formātā filmēja jauno pusdokumentālo grāvēju Baiga ziema: Rūdolfa atriebība.
Valstī laikus sāka gatavoties 1. septembrim, kura labākai sagaidīšanai tika izsludināts konkurss par skolēnu autobusu iepirkšanu. Tā nosacījumi bija skaidri un saprotami: autobusiem bija jāmaksā 9,6 miljonus latu, jābūt oranžiem, kā arī jāatsaucas uz vārdu Andris vai vismaz Šķēle. Pret to iebilda jaunlaicieši, kuriem šī krāsa aizdomīgi asociējās ar Tautas partiju. "Jūs ko, gribējāt, lai autobusi būtu zili un ietīti strīpainos ādas mētelīšos?" neizpratni pauda pašvaldību reģionālais briļļuks Zalāns.
Lai jaunos autobusus neviens nepievemtu, sēdekļus nesagraizītu un izpūtējus nenolauztu jau pirmajā dienā, Saeima pieņēma lēmumu
1. septembrī aizliegt alkohola tirdzniecību, slēgt degvielas uzpildes stacijas, saimniecības preču veikaliem aizliegt pārdot līmi un krāsu, no aptieku plauktiem aizvākt joda šķīdumu spirtā, bet Lubānas ielu ierobežot ar no ebrejiem palienētu Rietumkrasta sienu un Raudu mūri. Izglītotā Koķe rosināja skolām parūpēties, lai ieinteresētu skolēnus ar Zinību dienas saturu, un tās darīja, ko varēja: pāris mācību iestādes pēc skolēnu lūguma iegādājās kandžas dzīšanas aparātu konstruktorus, bet pārējās plānoja veikt vērienīgus iepirkumus šņabja bodēs jau pirms liktenīgā 1. septembra iestāšanās.
Iekšlietu ministrija nāca klajā ar iniciatīvu izstrādāt Rīgas publisko noziegumu karti, kas ļautiņus jau laikus informētu par vietām, kurās degunu labāk nerādīt, lai nepaliktu bez šā sejas aksesuāra. Uzskatāmībai un tūristu ērtībām tās tika salīdzinātas ar ne mazāk nozīmīgiem rajoniem ārzemēs, piemēram, maskačka turpmāk tika dēvēta par Hārlemu, Čaka iela – par Reperbāni, Zolitūde un Ziepniekkalns – par Ļuberciem un Solncevu, La Rocca un esīša apkaime – par Kristiāniju, Spīķeri – par Ņujorkas geto, Bolderāja – par Rio favelām u.tml. Tiesa, kāds gan vāri iepīkstējās, vai Iekšlietu ministrija šīs kartes zīmēšanas vietā labāk nevarētu ķerties pie pašu noziedznieku tvarstīšanas, taču pret to iebilda policisti: "Kā – noziedznieku ķeršanas? Šajos rajonos?! Traki esat?! Tur taču ir bīstami: sados pa galvu un vēl atņems municipālo vai valsts īpašumu – pistoli!" Pārmaiņas pēc padotajiem piekrita arī iekšlietu Mūrniece, kura bija ļoti labā omā – bija noskaidrojies, ka viņas dienesta vāģim ir operatīvā transporta statuss, tāpēc ar to bez bažām varēja vizināt bērnus uz skolu, suni uz veterināro klīniku, pašu uz kapu svētkiem un kartupeļu maisus no vasarnīcas uz mājām un atpakaļ.
Dzīvnieku aizsardzības biedrības sacēla lielu brēku, uzzinot, ka kāda jaunzēlandiešu sērfotāja, kurai uzbrukusi haizivs, atļāvusies zivi iekaustīt ar sērfinga dēli, noslānīt ar buru, nolamāt par spuraino pretekli un vēl politnekorekti piedraudēt ar japāņu vaļu medniekiem. Kamēr dzīvnieku aizstāvji domāja, kur un kādu demonstrāciju sarīkot, jūras radības ņēma iniciatīvu savās rokās – zobenzivis sacaurumoja naftas vadu Angolas piekrastē, divi kalmāri sarīkoja teroristu pašnāvnieku uzbrukumu Darvinas pilsētā, milzu astoņkājis pārdeva zagtus Šveices banku datus Vācijai, bet jūras zirdziņu brigāde ieņēma Pentagonu un piespieda to atteikties no geju diskriminācijas armijā.
Valsts kontrole pabeidza ekshumāciju, pataloganatomiju un revīziju jau nosprādzinātajā aģentūrā Jaunie trīs pāļi un atklāja kliedzošus faktus, no kuriem kā pats nosodāmākais tika atzīmēts tas, ka nav laikus noteikti nacionālas nozīmes kultūras objektu būvniecības prioritārie uzdevumi un rīcības virzieni, grāmatveži atskaitēs nevietā ielikuši četrus komatus, iztērēts par trīs tualetes papīra ruļļiem vairāk, nekā uzrādīts atskaitēs, un Jauno trīs pāļu telpu koridorā parādījusies nedeklarēta un nepieskaitāma spuldzīte. Tāpat kontrolieru uzmanību piesaistīja fakts, ka akustiskās koncertzāles projektam iztērēts viens ļimons, bet rezultātā tapusi tikai skice uz vienas A4 formāta lapas, taču šī lieta bija tik maznozīmīga, ka tika atzīmēta ailītē Sīkas nepilnības.
Statistika liecināja, ka decembrī un janvārī sasniegts jauns zoodārza apmeklētības rekords – bija paklīdušas baumas, ka tieši šajā vietā tiks lemts, vai VVF Zatleram braukt uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā, iedzīvotājiem uzkraut partiju nodokli un Rīgas Dinamo spēlēt Gagarina kausa pusfinālā. Vēlāk gan noskaidrojās, ka pēdējās divas lietas ir citu institūciju kompetencē, un vienīgi VVF Zatlers, kurš labprāt būtu apskatījis Ostankinas televīzijas torni, VDNH izstādi un Ļeņina izbāzni, skumji sēdēja pie kamieļu aploka un bēdājās, ka neviens viņam nesūta oficiālu ielūgumu ar rozā lentīti pārsietā vēstulē. "Nafig viņš mums vajadzīgs? Uz otru termiņu tāpat nepārvēlēs, nav pat vērts tērēt papīru ielūguma vai telegrammas sūtīšanai. Ja grib, lai velkas tik šurp, gan jau kādu graķīti ieliesim," bija dzirdams Krievijas Ārlietu ministrijas gaiteņu kuluāros.
Savukārt latvju valdība deva zaļo gaismu viena bijušā Gvantanamo ieslodzītā izmitināšanai Latvijā. Par viņu ziņas bija skopas: it kā uzbeks, it kā vīrietis, it kā 30 gadus vecs, it kā ebrejs, it kā heteroseksuālis, it kā Taškentas Pahtakor fans. Drošības iestādes ziņoja, ka ekscietumniekam nav novērotas noslieces uz terorismu vai semečku graušanu, turklāt par labu viņam runāja fakts, ka vīrs apsolījies piecu gadu laikā iemācīties ar akcentu pateikt vārdus Labdien! un Kā iet?, kā arī nepretendēt uz etalonu ar atlaidēm. SAB, Drošības policija un Pērkoņkrusts jau saberzēja rokas, ka nu beidzot arī Latvija tiks atzīmēta pasaules terorisma kartē un te notiks kaut kas interesantāks par ikgadējo šņabja veikala izlaupīšanu 13. janvārī, taču viņi tika apbēdināti – neesot novērots, ka šādu ieslodzīto izmitināšana pievērstu teroristu papildu uzmanību. "Kur tāda Latvija ir? Tā ir kāda valsts, Rečas Pospoļitas province, SVF protektorāts vai parasts pīļu dīķis?" kartē ieinteresēti vērās Osama bin Ladens, tad pakasīja pēdu un aizgāja gulēt.