Kamēr latvju tauta laiski un bez īpaša entuziasma uz ugunskuriem cepa desiņas un gremdējās atmiņās par barikāžu un citu fortifikāciju celtniecību, politikas kuluāros un aizgaldos turpinājās tikpat laiskas diskusijas par to, vai šī valdība turpinās pastāvēt vismaz līdz Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai vai arī nāksies lipināt kopā citu.
Un, ja citu, kurš, kāpēc un kad varēs pilnvaroties aizņemties naudu no SVF, paaugstināt nodokļus, pasludināt devalvāciju, defekāciju un defoltu. Beigu galā tas pieriebās pat VVF Zatleram, kurš beidzot bija izpētījis visas Jaungada apsveikumu aploksnītes, atklājis, ka tajās tiešām ir tikai apsveikumi, kļuva neierasti pikts un piedraudēja patriekt ratā gan tos, gan citus un pie viena arī Saeimu.
Izteicis draudus par parlamenta atlaišanu, VVF Zatlers pats sabijās no savas drosmes. Brītiņu uzgaidījis un konstatējis, ka tāpēc viņu neviens atpakaļ pie traumatologiem un ortopēdiem uz zoodārzu sūtīt negrasās, prezidents kļuva vēl drosmīgāks un ierosināja mainīt 4. maija nosaukumu. "Nu gan ir ziepe!" sabijās kalendarologi. "Un uz ko viņš grib mainīt? Uz 30. februāri, 31. aprīli, 32. decembri vai nosaukt to par Valžudienu?" Padzirdējuši, ka runa ir par Neatkarības atjaunošanas dienas nosaukumu, speciālisti atviegloti nopūtās. "Nu ar tiem hamburgeru rijējiem viņš pats varēs krāmēties, lai domā, kā to asteroīda notriekšanas dienu saukt," 4. maiju ar 4. jūliju un Latviju ar ASV ātrumā saputroja kalendāra veidotāji.
Savukārt bijusī VVF no drošiem avotiem Toronto Maple Leafs ģenerālmenedžmentā un Rīgas Centrāltirgū bija uzzinājusi, ka par viņu tiekot rakstīta jauna grāmata, un, tā kā pati par tās publicēšanu pārmaiņas pēc nebija maksājusi, uzskatīja, ka maksātāji un pasūtītāji ir citi. "Katrs viens no manis baidās un tāpēc gatavojas izdot visādas ķengu grāmatas, bet nekas nesanāks, jo es esmu stipra un varena," deklarēja VVF. Katrs viens tikmēr bija izsludinājis konkursu par grāmatas labāko nosaukumu. Pēc pirmās nedēļas vadībā izvirzījās varianti Sviesta cibas kods, Tantuks Brīnumzemē un Gultā ar Imantu, tomēr beigu galā uzvarēja priekšlikums saukt grāmatu par Vairas vairotuve. Galvenā balva – VVF sarkanā soma – gan palika konkursa rīkotāju rīcībā. "Nafig mums tā sarkanā, nodriskātā un nospeķotā taša vajadzīga?! Ņemiet ka nu un iebāziet to kādam vecam čekistam... dzīvoklī," pieklājīgi teica konkursa uzvarētāji.
Beidzās arī valodnieku izsludinātais konkurss, pēc kura par gada vārdu tika pasludināts beibīboksa vietā ieviestais glābējsilīte, kuru attiecībā uz pie varas esošajiem nācās modificēt par dižsilīti. Gada nevārda titulu ieguva saīsināt, par gada lamu vārdiem tika pasludināti dekoders un konsolidācija, bet spārnoto izteicienu sfērā ārpus konkurences bija veselīgās Rozentāles frāzes "Kurš te kaut ko saprot no politiskās atbildības?" un "Lūdzu, uzpūtiet man vairāk matu lakas. Ko, pie velna, nozīmē – nav?!", kuras apsteidza pat basketbolistu saukli Tagad vai nekad un visu to, ko klusiņām domē bija sarunājuši Šlesers ar Ušakovu.
Svinīgā atmosfērā tika atrādīti latvju ziemas olimpiešu jaunie formas tērpi, kurus rotāja no Lielvārdes jostas, suitu brunčiem un Rimi reklāmas bukleta aizlienēti latvju raksti. Olimpiešu sajūsma gan noplaka, kad viņi uzzināja, ka tērpus darinājuši igauņi, jo kļuva skaidrs, ka ar tiem nekādas ātrās sekundes biatlona trasē, bobsleja renē vai īstreka slidotavā nesasniegt. Taču ātri vien noskaidrojās, ka ar šo atrunu iespējamo izgāšanos olimpiādē izskaidrot nevarēs, jo igauņu ražotie ancuki bija domāti tikai svinīgajai parādei, iešanai uz veikalu, prieka nama apmeklējumam un nelielai ekskursijai pa Britu Kolumbiju.
Turkmenistānas galvaspilsētas Ašgabatas centrā tikmēr tika nolemts demontēt 63 metrus augsto Neitralitātes arku, kuru rotāja 12 metrus augstā bijušā prezidenta Saparmurata Nijazova, draugu lokā saukta vienkārši par Turkmenbaši, statuja. Tās vietā tika prātots uzsliet 630 metrus augstu Pielīšanas arku, kuru rotātu 120 metrus augsts pašreizējā turkmēņu prezidenta Kurmanbekakurmanbaravika Berdimuhamedova, draugu lokā saukta arī par Kurku, piemineklis. Ārvalstu mediji atzinīgi novērtēja šo soli ieviestā personības kulta likvidēšanā.
Pa to laiku notika nekrietns uzbrukums Latvijas teritoriālajai neaizskaramībai un suverenitātei – no Krievijas ieklīdis vilku bars Vecumu pagastā saplosīja latviešu mežacūku. Iesākumā gan bija šaubas, vai tie tiešām bijuši krievu vilki un latviešu mežacūka, taču aculiecinieki pārliecinoši apgalvoja, ka vilki bija ietinušies baltzilisarkanajos karogos un skandējuši saukļus Spartak – čempion!, Šaibu, šaibu! un Fašizm ņe proiģot!, bet pēc cūkas notiesāšanas skaļi atraugājušies, šņaukuši degunus sniega kupenā un lietojuši mātes vārdus. Savukārt mežacūkai pēdējais, ko tā paspējusi izkviekt un izrukšķēt, esot bijis Atlaist Saeimu! Nu vairs nekādu šaubu nebija: Latvijas Ārlietu ministrija iesniedza sašutuma pilnu notu Krievijas kolēģiem, piedraudot izstāties no KHL un kaut kādas basketbola līgas, uz konsultācijām atsaukt Pujacu un Pjotru Avenu, kā arī par notikušo informēt ES un NATO. Brieda starptautisks skandāls, kuru vēl bīstamāku darīja Viļakas apkaimē ieklīdušais nenoskaidrotas tautības lācis, kurš pēc purna vaibstiem atgādināja Kaukāza tautu pārstāvi, pēc uzvedības – somugru, pēc nekaunības – Somālijas pirātu, bet pēc atstātajām pēdām – nekrietnu velosipēdu zagli.
Taču pats svarīgākais notikums latvju zemē bija urālpūces parādīšanās Rīgā – cilvēki tam sekoja ar neatslābstošu interesi, un šajā ziņā pūces epopeja apsteidza pat seriālu PažarGrēks, pieteikšanos Eirovīzijas atlasei un strīdu par to, vai Cipulis pelnījis spēlēt ceturtajā maiņā. Ziņu aģentūrā LETA ik dienu parādījās kāda vēsts: "Urālpūce manīta uz Brīvības ielas 103. nama jumta", "Urālpūce viesojusies Mūzikas akadēmijā", "Urālpūce redzēta Uzvaras parkā", "Urālpūce jau veselu dienu nav redzēta Uzvaras parkā", "Urālpūce iepērkas Maxima", "Urālpūce kopā ar Zaporožjes kazakiem paraksta vēstuli par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Haritonovam", "Urālpūce aptaisījusi Repšes glauno ādas žaketīti", "Precizējums: urālpūce nav aptaisījusi Repšes glauno ādas žaketīti", "Pūci apstiprina Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amatā" utt., u.t.jpr.
Nevienam gan īsti nebija skaidrs, kas ir urālpūce un ar ko tā izpelnījusies tādu uzmanību, taču SKDS aptaujas dati liecināja, ka sabiedrībai tās nosaukums likās simpātisks ar to, ka atgādina kaut ko starp motociklu Kovrovec un smago Ural, kā arī mazliet kombainu Ņiva un traktoru Belarusj, tāpēc urālpūce bez problēmām iekļuva populārāko partiju reitinga trijniekā un tika apsvērtas tās iespējas kļūt par premjeri vai vismaz prezidenti. Turklāt – nu mātes gulēt neejošus bērnus varēja baidīt nevis ar Rukrukkalvīti un treknajiem gadiem, bet neganto un acīmredzami pedofiliski noskaņoto urālpūci. Beigu galā, ciešot no pārmērīgas masu saziņas līdzekļu uzmācības, urālpūce nospļāvās, atmeta visam ar spārnu un atdeva galus. Lūk, arī pasaciņai beigas.