Ar skolēnu vasaras brīvdienām, lietavām, jaunām mākslīgā nārsta ligzdām, pirmo zemās grīdas tramvaja reisu, pirmajām atrastajām bekām, nopirktajām zemenēm un analogās televīzijas atslēgšanu iesākās jūnijs.
Pat jebkurš draugos un fermā vēl nereģistrējies bērnudārznieks zināja, kā pareizi rakstāms vārds "dekoders", jo tas nu bija uzradies pat tajās mājās, kur televizors tiek izmantots tikai kā paliktnis puķu podam, un tur, kur tāda nemaz nav. "No dekoder, no martīnī, no pārtij, ir pilnīgs šlus, kaput, kirdik un amba," reklāmās sludināja Klūnijs. Latvju zemes vispārējā dekoderizācija skāra arī revolucionāro TV3, tāpēc 1. jūnijā milzu tempos pieauga dekoderu pārdošanas apjomi, jo cilvēki
metās uz veikaliem, lai tikai nepalaistu garām, vai seriālā UgunsGrēks Leons apprecēsies ar Martu, Elzu, Serafimu, Viktoriju, Zentu vai Aleksi, apprecēsies ar visiem tiem reizē vai arī neapprecēsies vispār.
Rīgas mērīgais Ušakovs paziņoja, ka dome labāk neizbūvēs pāris laipas Dienvidu tilta galā, bet atvēlēs simts štukas, lai krastmalā nosvinētu Jāņus. Ušakovs solīja gan ielīgošanu, gan aizlīgošanu, gan atlīgošanu, gan pēclīgošanu, zāļu tirdziņu ar cenām, labākām nekā Amsterdamā, šašliku cepšanas sacensības, riepu dedzināšanas festivālu, mikrorajonu ielu kaujas siena pret sienu, tornī uzvilktas alus mucas nokurināšanu un vēl citas atrakcijas. "Nebūs tā, kā ar Rammstein," nez kādēļ vēl piebilda Ušakovs, radot bažas, ka pasākums varētu nenotikt. Toties bija skaidrs, ka svētku dienās sabiedriskajā transportā visi varētu braukt par brīvu, turklāt uz rudeni Ušakovs solīja biļešu cenas samazināt līdz 40 santīmiem, bet tiem, kuri nebūs dabūjuši Šlesera solītās darba vietas, vēl piemaksāt par braukšanu. "Nē, nē, ar vēlēšanām tam nav nekāda sakara," dievojās mērs, pošoties uz Āksta cepures balvu pasniegšanas ceremoniju.
No amata bija spiests atkāpties Vācijas prezidējošais Kēlers, kurš netīšām bija izpļāpājies, ka militārās misijas mērķis Afganistānā ir sargāt opija magoņu tirdzniecības ceļus, garantēt, ka afgāņu saražotā liellopu gaļa nenonāks vācu desiņās, un pārliecināties, ka ikviens sevi cienošs afgānis ikdienā dzer kokakolu vai spraitu, nevis bojā savu kuņģi ar kaut kādiem airaniem, tējām vai akas ūdeni. Par Afganistānu tika spriests arī Rīgā, kur četras dienas viesizrādes sniedza NATO Parlamentārā asambleja – to gan bija pamanījis tikai retais. "Ā, mēs domājām, ka Žirinovskis te ieradies paspaidīt latvju meičas un prezentēt savu šņabi, Ķīpenē notiek kārtējais seksa gadatirgus, bet eskorti ar gaudojošām sirēnām brauc tāpēc, ka VVF Zatlers atkal dodas uz Cēsu ielas frizētavu," saprotoši teica latvju tauta, nomierinājās un aizgāja gulēt.
Daudz lielāku ažiotāžu izraisīja blondīņu parāde, kuras galvenais notikums bija kāda kailpēcpusaina brita izrādīšanās Rātslaukumā. Tā kā policijai nebija īsti skaidrs, vai to vērtēt kā mētelīša virināšanu, seksuālo uzmācību, nepiedienīgu piedāvājumu citādi domājošajiem, konkurenci blondīnēm darbavietā, necieņas izrādīšanu Rīgas domei, Kamarina namam un Rolanda statujai, vai tomēr kā aicinājumu sadarbībai ar vietējo masāžas un tetovēšanas salonu, brita dibenam tika iedots nosacīts sods, bet pārējām ķermeņa daļām – darbs sabiedrības labā. "Bija gandrīz tikpat smuks kā Lauris Reiniks," vērtējumu izteica blondīnes, tikai neprecizēja, vai tas teikts par dibenu vai pašu britu.
Rīgas dārzu un parku Kazkalniņš cēla tautu kājās jaunai beisbola nūju un kriketa vāļu revolūcijai un aicināja slaktēt bebrus, kuri kanālmalā bija nograuzuši 16 kokus, pietaisījuši apstādījumus, sacaurumojoši krasta nostiprinājuma pāļus, izpostījuši gaidāmo baklažānu ražu, iekodušies uz Tallinu kursējošajā prāmī un, kas pats trakākais, metuši kāru aci uz Kazkalniņa brokastu desmaizi. Kamēr rīdzinieki meklēja cirvjus, zāģus, lāpstas, dakšas, durkļus, irkļus un citus sitamos, lai dotos Kazkalniņam palīgā piebeigt visus 120 bebrus, Tautas partija nedaudz mainīja savu priekšvēlēšanu programmu: turpmāk katram tika uzdots ne tikai iemācīties angļu valodu, pašam mazgāt zeķes un zobus, kā arī izaudzināt trīs bērnus, bet arī nožmiegt vismaz vienu bebru.
Savukārt bijušās Mūkusalas meierovicainās Ēlertes lietussargu bandai apvienība Jenotība piedāvāja izvēlēties, kurā no trīs tās sastāvā esošajām partijām iestāties, citādi tiem savu uzvārdu vēlēšanu sarakstā neredzēt kā Putina ēzeļa ausis. "Vai nevarētu, lūdzu, iestāties Rīgas Dinamo? Varbūt Baronā, VEF vai vismaz Liepājas lauvās? Nu, kaut vai Rēzeknes Blāzmā vai Rīgas Piena kombinātā?" piemērotu partiju neatraduši, jau žēli pīkstēt sāka jaunie jenotēni. "Jums nebūs zagt, melot un iekārot svešu sarakstu! Jums būs klausīt manu vārdu! Tā tam būs būt!" pēkšņi atskanēja skarba sievietes balss. Nosmirdēja tā kā pēc Mūkusalas, tā kā pēc VVF, tā kā pēc sēra, tomēr, drošs paliek nedrošs, lietussargu jenotēni paklausīja un stājās, kur pavēlēts – Valda Valda Ģirta Ģirta un mazliet Sandras pilsoniskajā savienībā. Pēc īsa brīža tur iestājās arī pati Ēlerte, kura gan sev paturēja tiesības pārstāties cita Štokija politikā, Vācijas sociāldemokrātu partijā vai Zenit futbolkomandas fanu klubā.
Tikmēr jaunu papildinājumu saņēma sazin kādas tautas kustība Par labu Latviju. Tās klipos turpmāk uzstājās arī policisti, kuri bija palīdzējuši 77 gadus vecai vācu tūristei, kas bija apmaldījusies alus bārā Apinītis, ne tikai atrast vajadzīgo kuģi, bet arī uz tā uzkāpt, turklāt bija iestūmuši kuģi, lai tas pēc iespējas ātrāk aizpeldētu no Rīgas. "Mēs palīdzējām vecajai kundzei," lepni klāstīja policisti, bet pēc tam, kad bija izslēgtas kameras, piebilda: "Tā tikai
vēl trūka, lai arī šī vecene aiz izmisuma sāktu čurāt pie Brīvī-bas pieminekļa un atkailinātu krūtežu vai dzimumorgānus pie Lindas logiem."
Nerimās jautrība Latvijas futbola aprindās – uz mūžu diskvalificētais Daugavpils Pertija, kuram bija aizliegts spēlēt, trenēt, funkcionēt, citādi izpildīties un pat sapņos skatīties uz futbolbumbu, pirms kādas spēles bija manīts Daugavas ģērbtuvēs enerģiski pieņemam likmes uz gaidāmo spēli un izmaksājam spēlētājiem iepriekšējos mačos nopelnīto. "Nu, ko tu mūdzim padarīsi?" nosprieda Futbola federācija, uzlika Pertijam simts kapeiku lielu sodu, bet mūža diskvalifikāciju aizstāja ar aizliegumu apmeklēt Lielā baleta izrādes.
Pēc Eirovīzijas uz zilā tepiķa pie NRTVP, LVRTC, LTV un HVZ bosiem tika izsaukts streipulīgais Streips, jo skatītājiem nebija paticis, kā viņš piesaka Bosnijas un Hercegovinas dziesmu, komentē azerbaidžānietes uzstāšanos, jūsmo par tuklo gruzijieti, krievu Pjotru lamā par Pēteri, izsaka pārlieku lielas simpātijas blondā serba frizūrai un smukajam Ribakam no iepriekšējā gada konkursa, kā arī nespēj precīzi iztulkot, ko īsti Račs domājis savā Aišai veltītajā penterējumā. Dažs vēl atcerējās, ka Streips nekorekti izturējies pret kolēģi raidījumā Skats no aizmugures, bet vēl kāds ar sliktu vārdu pieminēja to, ka viņš kādreiz smagi apvainojis kazas, pielīdzinot tās Gardas meitenēm. Streipa aizstāvībai sarosījās gejulezbu organizācija Puzlis, antihomofobiskā kustība Mans mazais draudziņš, kā arī radniecīgā Mūkusalas Bezēlertes Patiesības ministrija. Brieda nesaudzīga cīņa, kurā atkal tika plānots izmantot lietussargus, vibratorus, sadomazohistu pletnes un citus atribūtus.