Uz olimpiskā pjedestāla faluņgunistu Rubeni nomainīja kamaniņainie brāļi Šici, kuri pagaidām vēl nebija izlēmuši, vai pievērsties mūnismam, scientoloģijai, zoroastrismam vai kāmasūtrismam.
Interneta komentētāju vidū uzreiz pēc kamaniņu brāļu karos izcīnītās sudraba medaļas sākās ierastā diskusija: vieni uzskatīja, ka, braucot no ierastās starta vietas vai izmantojot līdzpaņemto Siguldas estakādi, mūsējie būtu bijuši pirmajā vietā; citi šķendējās, ka latvju otrā ekipāža vai trešais brālis Šics nav ieņēmusi trešo vietu, bet vēl daži draudēja sūdzēties Strasbūras tiesā, ka mūsu sportistus lamā par brāļiem Sikiem vai Šitiem. Nu beidzot vismaz bija skaidra shēma latvju sportistu panākumu kaldināšanai – jo īsāk, jo labāk. Arī hokejisti paģērēja, ka spēlei vajadzētu beigties jau uzreiz pēc ripas iemetiena. "Domāju, ka tad gan mēs daudzmaz cienīgi nospēlētu pret Krieviju un zaudētu tikai ar 0:2," teica Herbis Vasiļjevs, kas tomēr drošības labad arī šajā gadījumā bija gatavs piedāvāt pātagošanai savu dibenu.
Tikmēr latvju zemē notika šausmu lietas: atklājās, ka no VID Absolūti slepenās un Nevienam nepieejamās elektroniskās deklarēšanas sistēmas pa Lielo Melno Caurumu nezināmā virzienā noplūduši un Lielajā Šaurajā Bezizejā sasprūduši 7,4 miljoni dokumentu. Amatvīri satraucās, ka nu ikvienam lubrakam, mudakam, liellopam un kretīnam būs zināms Zatlera personas kods, Lilitas krūšu izmērs, Dombrovska dzimšanas gads, Šlesera nesavtīgā darba stāžs, svītru skaits uz Repšes uzvalka un tantes Frosjas pasta kastītes numurs, tāpēc visi steidza brēkt, ka vainīgie atlaižami, karami pie lielā zvana, kaunināmi, lamājami, dupsējami un visādi citādi sodāmi. "A kas tā elektroniskās deklarēšanas sistēma tāda iraid?" brīnījās vienkāršā latvju tauta. "Vai kaut kas līdzīgs sasonam, fasonam, fusili, sušē, bidē, padekalē un naudas atmazgāšanai vai tomēr kāda interesantāka štelle?"
No Jaunā laika draudzīgajām rindām gaišās nākotnes vārdā, slēgtā valdes sēdē, lielā demokrātijā un vienbalsīgi tika izslēgts pelēkais kardināls un ierindas biedrs Titavs, kuram inkriminēja rupjus disciplīnas pārkāpumus. Titavs pēdējos divus gadus bija grasījies notīties no partijas, tīteņojies tikai ap Repši, Belokoņu un Černomirdinu, turklāt nebija veselas divas dienas maksājis biedru naudu un kādā intervijā nopulgojis rietumus, kļūdaini apgalvojot, ka tur noriet saule. Repše draudēja, ka tas nepaliks bez sekām. Lai gan rudā Solvita jau berzēja rokas, ka varēs ādaino dīvaini izlidināt no JL, bet pārējie bažījās, ka tikai Repše nepaņem savu spainīti, koka pistolīti, moci un žiroplānu un neiet spēlēties citā smilšu kastē, viņa paziņojums nozīmēja tikai to, ka Repše turpmākās 3 stundas, 33 minūtes un 3 sekundes necels mobilo telefonu un neatbildēs uz īsziņām.
Veco vēžu politiskā apvienība Vienotība mēģināja neuzkrītoši privatizēt Prāta vētras dziesmu Esam un būsim, lai dižotos ar tekstu "mēs esam un būsim tie labākie". Pret to iebilda ne tikai Prāta vētra, bet arī autortiesību aģentūra un bijusī mācītājpartija, kas atminējās, ka dziesmas tekstā pieminēts dievs, kā arī NBA, kas atgādināja, ka tā ir basketbola himna. JL taisnojās, ka dziesma skanējusi tikai balsu skaitīšanas laikā ķemertiņā, kur kāds partijas biedrs aiz pārskatīšanās nevis norāvis skalojamās kastes kloķi, bet ieslēdzis tai blakus esošo CD atskaņotāju ar superjaudīgām tumbām. Turpmāk netīša kloķa noraušana notika ikvienā apvienības sanāksmē un tika atskaņots gan Bez mums jau nevar tik un tā, gan Pirmais džauris uz Mēness, gan Trīs vecenītes sēdēja, taču neviens cits mūziķis nealka palienēt Vienotībai savas dziesmas. Tāpēc priekšvēlēšanu kampaņā nācās izlīdzēties ar dzejoļa Astoņi kustoņi deklamāciju sarakstu lokomotīvju izpildījumā.
Notika kārtējā ēnu diena, un visvairāk skolēnu pieteicās ēnot VVF Zatleru un sportiski izglītoto Koķi. "Neies krastā, viņi taču ir Vankūverā!" sacīja atbildīgi ierēdņi, izliekamies nesaprotot, ka tieši šajā pilsētā skolēni arī alkst ēnot prezidentu un ministri. Kā alternatīva skolēniem tika piedāvāts ēnot pusmēriņu Šleseru, taču tā arī neattaisnojās cerības redzēt, kā viņš iedzen pirmo naglu stikla kupolā virs Doma laukuma. Šlesers paziņoja, ka kupols paliks virs Reihstāga, bet laukumā uz Pasaules mēru tusiņu Rīgā tiks izrakta metrostacija Domskaja lošaģ, gaisā pakarināts dirižablis un maliņā uzstādīts ostas celtnis, uz kā turēsies peldošais restorāns, kabarē, kazino, kazuārs un pisuārs. "Nu, kaut kā tā," savu vīziju skaidroja Šlesers.
Nedēļas vidū latvju zemi pāršalca baisa vēsts – nodegusi šerifam Fontēnam piederošā viesnīca Zanzibārā. Skaidrs, ka arī pie šā baisā darba bija vainojams Liepājas mērs Sesks, kura spalvainā atmaksas roka beidzot bija aizsniegusi pat šo tālo zemi. Pasaule sāka bailēs trīcēt: tika aizvērti logi, slēģi un durvis, bērni paslēpti visdziļākajās slēptuvēs, Venecuēlas Čavess padevās gūstā amerikāņiem, savukārt Haiti zemestrīcē cietušie iesniedza zaudējumu aprēķinus Liepājas domei, pie kuras jau rīta agrumā grabinājās Osama bin Ladens, kurš nožēloja grēkus un lūdza bargo Uldi nesodīt viņu pārāk bargi. Klīda baumas, ka pat HAMĀS vadoni Dubaijā nomušījis nevis Mossads, bet Sesks un viņš arī vainojams pie globālās sasilšanas. Taču gala beigās lāga Uldis atguva savu labo vārdu – izrādījās, ka Fontēns visās savās būvēs cementa vietā izmantojis sēru, bet jumtus aizdrīvējis ar benzīnu, tāpēc Sesks pie dedzināšanas nav vainojams. Pasaule atviegloti nopūtās.
Protams, lielākā uzmanība bija pievērsta vankuveriādei, kuras organizatori mēģināja maksimāli mazināt spēļu bīstamību. Vīriešiem ar kamaniņām nu nācās šļūkt no sieviešu starta, sievietēm – no junioru laukumiņa, skeletonistiem – no finiša līnijas, divniekiem – no lejas uz augšu, bet bobslejistiem tika piedāvāts Vankūveras centrālā laukuma bērnu slīdkalniņš un karuselis ar koka zirdziņu. Pēc tam vankuveriādes organizatori spēra vēl radikālākus soļus. Hokejisti slidoja bez slidām un nūjām, mēģinot vārtos ieraidīt badmintona volānu; biatlonisti mērķos spļāva no trubiņām ar papīra lodītēm; kalnu slēpotāji sacentās stāvēšanā uz vietas; kērlingisti akmeņu vietā slidināja cukurvates pikučus; arī olimpiskā uguns tika aizliegta, un tās vietā visu spēļu laiku Vankūverā bira konfeti lietus. Diemžēl cerētie drošības pasākumi nedeva vajadzīgos rezultātus, jo bojā gāja 666 skatītāji. "Nobeigušies no garlaicības," skumji secināja ārstu konsilijs.