Pavisam nesen, vērojot Olimpiskās spēles, kurās Krievija mēģināja pasaulei rādīt savu jauno domāšanu un seju, neviens nevarēja iedomāties, ka tā ir tik veca, ka Krievija izmantos, līdzīgi kā hitleriskā Vācija pirms kara, tautiešu interešu aizsardzību kaimiņvalstīs to okupācijai un pievienošanai Krievijai.
Tādejādi radot jautājumu uz ko balstās mūsdienu pasaules kārtība, vai uz starptautiskiem tiesību aktiem un institūcijām, vai tautiešu interešu aizsardzību un konkrētās valsts nacionālajām interesēm? Valsts nacionālās intereses gan ir jēdziens, ar kuru tikušas attaisnotas arī pietiekami daudz nekrietnību no citu valstu puses, tāpēc būtu jāvienojas kādas rīcības ir pieļaujamas un kādas nē šī jēdziena izpratnē. Taču nedrīkst būt, ka ar nacionālajam interesēm attaisno absolūti visu.
Negaidītā situācijas maiņa liek domāt kā jārīkojas Latvijas valstij un katram individuāli. Krievijas Ārlietu ministrs kādreiz ir izteicies, ka tautieši ārzemēs ir nenovērtējams ārpolitikas instruments, tādejādi būtu vieglprātīgi izslēgt mēģinājumus destabilizēt situāciju Latvijā pēc Ukrainas scenārija. Ja agrāk kāds šaubījās, tad tagad jāsaka paldies dievam, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts. Jāšaubās, vai Latvijai tuvākajā laikā draud Krievijas militārs uzbrukums. NATO un ASV viennozīmīgi ir apstiprinājušas gatavību piemērot NATO līguma 5. pantu un aizsargāt Baltijas valstis un ASV apsver savu spēku nosūtīšanu uz Baltiju rotācijas kārtībā. Taču Latvijai jābūt gatavai aizsargāties, kamēr sāk darboties NATO spēki. Aizsardzības jautājumiem noteikti jābūt Latvijas valdības dienas kārtībā.
Ar gandarījumu jāatzīmē, ka ASV daudz konsekventāk iestājas pret Krievijas agresiju un okupāciju Ukrainā kā dažas ES dalībvalstis, kuras nosodot okupāciju vienlaikus neaizmirst savas ekonomiskās intereses. ES valstu nespēja vienoties plašām sankcijām var iedvesmot Krieviju tālākām agresīvām darbībām. Arī Latvijā sankcijas pret Krieviju tiek pasniegtas gandrīz kā nevēlamas. Sevišķi šajā virzienā cenšas Kremļa un Putina advokāti no Saskaņas centra, kuri Saeimā neatbalstīja paziņojumu par Krievijas militārās agresijas nosodīšanu Ukrainā, bet centās vienādi nosodīt agresoru un agresijas upuri, negatavojas lauzt līgumu ar Putina partiju un sarēķinājuši kādi būs zaudējumi katram Latvijas iedzīvotājam no ekonomiskām sankcijām.
Protams, ekonomiskas sankcijas pret Krieviju negatīvi ietekmēs Latvijas tautsaimniecību, taču jācer, ka tas varētu būt valdības prognozēto 10% robežās no IKP, taču vai šī brīža ekonomisko labumu vārdā Latvijas valstij un mums katram individuāli būtu jāvairās pateikt Putina kungam, ka viņš rīkojas noziedzīgi, neatbilstoši starptautiskajām tiesībām okupējot daļu neatkarīgas Ukrainas. Vai tiešam mēs esam tā izmainījušies salīdzinot ar Neatkarības atgūšanas laiku, ka teikt vai neteikt taisnību ir atkarīgs no ekonomiska izdevīguma, ka princips ar gara spēku pret kara spēku vairs nedarbojas? Brīva cilvēka pašcieņa, saduroties ar netaisnību, liek pozicionēties un uzdod jautājumu, kurā pusē Tu esi. Esmu pārliecināts, ka daļa krieviski runājoši Latvijas cilvēki neatbalsta Putina agresīvo rīcību Ukrainā, tāpēc aicinu tos pašiem izteikt viedokli, jo SC sava elektorāta saglabāšanas nolūkā šādu diskusiju nerīkos. Skumji, ka Putina k-ga agresijai Ukrainā ir advokāti ES dalībvalstī Latvijā, bet Latvijas Krievu savienība jādomā labprāt ietu vēl tālāk un aicinātu Latviju pievienot viņu etniskajai dzimtenei.
Un noslēgumā par mēdiju objektivitāti. J. Urbanoviča k-gs uzskata, ka Latvijas mēdiji strādā pēc slavenās Orvela grāmatas Patiesības ministrijas norādēm. Jādomā viņš kļūdas. Patiesības ministrijas adrese nemainīgi ir Maskava, Kremlis.