Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrā strādāju praktiski no dibināšanas līdz tā saucamajai "reorganizācijai" (prakt. - likvidēšanai) 13,5 gadus. Uzkrājies daudz informācijas un pieredzes, tai skaitā par ļoti tumšajām pusēm Latvijas bērnu adopcijā uz ārzemēm.
Gribu teikt, ka inteliģents cilvēks tā nespētu zākāties par citu cilvēku smagu, nopietnu daudzu gadu darbu, nosaucot to par darba imitāciju. Dainis Kalns nav tiesīgs vērtēt bijušā RBTAC un tā direktora Jāņa Gulbja darbu, jo netika ar to iepazinies, kaut arī tika aicināts. Sociālo lietu komitejas sēdē Kalna kungs pat bija rupjš pret Centra darbiniekiem. Viņš, kā bijušais RD deputāts ir līdzatbildīgs, ka RBTAC tika likvidēts (2009. gadā Valsts krīzes laikā, it kā naudas trūkuma dēļ, bet patiesībā tādēļ, ka tika risinātas nopietnas, dažiem "neērtas" problēmas).
Kalna kungam kā diplomētam ārstam vajadzētu saprast, ka jautājumā par vardarbību pret bērniem, katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi. Bērnu sakropļošanas un nonāvēšanas gadījumi nav liekami blakus Alīnas Pilsētnieces gadījumam. Šoreiz ir jārunā par valsts un pašvaldības iestāžu vardarbību pret bērnu un ģimeni, darbinieku nekompetences vai citu iemeslu dēļ. Ja viņš no presē un internetā pieejamās informācijas to nav izpratis, tad patiesībā nav nemaz iedziļinājies šajā un citos gadījumos, tad to varu uzskatīt par "pasūtījuma viedokli".
Pateicos laikrakstam par Līgas Nesteres rakstu "Cīņa par bērna atgūšanu nebūs viegla" publicēšanu, jo cilvēkiem jāzin kas notiek mūsu Latvijā. Rakstā J.Gulbis minēts kā bijušais RBTAC direktors ( iesaku D.Kalnam rūpīgāk lasīt). Zinošāku, pieredzējušāku ekspertu BTA jomā Latvijā būs grūti atrast.