Ja, izmantojot H. Dž. Velsa iedomāto Laika mašīnu, mēs varētu atsaukt mūsdienās Konrādu Adenaueru, Robertu Šūmani vai Alčidi de Gasperi un pajautāt viņiem, kāds ir viņu viedoklis par Eiropu, mēs varam būt gandrīz droši, ka viņu atbildētu, ka nevienam no viņiem pat visskaistākajos sapņos nerādījās Eiropas Savienība tāda, kādā mēs dzīvojam.
ES ir starpvalstu organizācija, kurai nav bijis ne precedenta vēsturē, ne ekvivalenta kaut kur pasaulē. Tikai līdz ar pieredzi mēs esam iepazinuši tās raksturu: tās spēku, vājumu, prasības, nerakstītus darbības noteikumus. Pēc relatīvi mierīga plūduma vairāku gadu garumā ap gadsimtu miju, satricinājumiem, kas plosās kopš 2008. gada, ir atklājēja nozīme, un tā pašlaik ir jāizmanto.
ES pamatideja ir atziņā, ka jebkāda izaicinājuma priekšā 27 atsevišķas darbības nav tik efektīvas, kā kopēja atbilde, ko sniedz visas pirmās pasaules ekonomiskās lielvaras dalībvalstis: vai tā ir finanšu krīze, demogrāfiskā lejupslīde, migrācijas spiediens, klimata pārmaiņas vai arī topošo ekonomisko lielvaru neierobežota konkurence.
Šādas attiecības starp dalībvalstīm prasa savstarpēju solidaritāti un atbildību, kas atbilstu šādas kopienas būtībai. Un tieši te ir vārīgā vieta.
ES līgumos vārds “solidaritāte” ir minēts vairāk nekā divdesmit reizes. 40% no Kopienas budžeta ir paredzēti nabadzīgāko reģionu modernizēšanai. Citi kopienas fondi regulāri tiek mobilizēti Briselē, lai sniegtu palīdzību dabas katastrofu vai uzņēmumu pārvietošanas upuriem. Finanšu krīzes apstākļos šī solidaritāte sekmē kopēja palīdzības mehānisma izveidi valstīm ar pārmērīgām parādsaistībām; savukārt Centrālā banka interpretēja Līguma “Bībeli” atbilstoši solidaritātes garam, nevis saskaņā ar stingras disciplīnas prasībām.
Un tomēr, finanšu uzņēmumus ir grūti pārliecināt par šo solidaritāti un atbildību. Maksātājvalstu iedzīvotāji negrib par to ne dzirdēt, kas izraisa skaļu sašutumu maksājumu saņēmēju valstu iedzīvotāju vidū. Turklāt solidaritātes pamatā nav nekāda automātiska mehānisma. Ģimenē, pašvaldībā, valstī solidaritāte un atbildība tiek mērīta un izpaužas gluži vienkārši ar kopēju budžetu: katrā no mūsu valstīm tā ir vērā ņemama, jo no katriem nopelnītajiem 100 eiro caurmērā vairāk nekā 40 tiek pārdalīti dažādos nodokļos, kas tiek maksāti kopienai. Eiropas budžets aprobežojas ar 1% no dalībvalsts IKP — tas ir četrdesmit reizes mazāk nekā dalībvalstu budžeti. Un šo summu vēl kritizē “bagāto” valstu grupa, kas līdz 2020. gadam vēlas to samazināt!
Šajos apstākļos ES iedzīvotāju solidaritāte un valstu atbildība pārsvarā ir atkarīga no dalībvalstu nevis no ES lēmumiem. Šie lēmumi, kas tiek pieņemti pastāvīga krīzes spiediena ietekmē, ir kļuvuši par iemeslu nebeidzamām, neskaidrām starpvaldību sarunām, kuras nepakļaujas īstai parlamentārai un demokrātiskai kontrolei un kurās visu laiku tiek izdarīti nepietiekami un pārāk novēloti secinājumi, kas izraisa pastāvīgas šaubas tirgos un sabiedriskās domas neizpratni. Valdības ne vien ir spiestas vienbalsīgi pieņemt jebkuru principiālu lēmumu, bet katrai dalībvalstij ir tiesības arī lemt par savu atbalstu katram pat visniecīgākajam kompensācijas pasākumam. Tā rezultātā ES stāvoklis šajā satricinājumu periodā ir atkarīgs no vissliktāk pārvaldītas valsts, no tās spējas pārvarēt savas grūtības, faktiski - no “visneeiropeiskākās” valdības žēlastības. Visi nosacījumi ir izpildīti, lai neveiksmes turpinātos.
Tāpēc saskaņā ar EK priekšsēdētāja Barroso idejām, kuras viņš izklāstīja debatēs par situāciju ES, mēs, visi Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas deputāti, domājam, ka ir pienācis laiks sākt sarunas par Eiropas Atbildības un solidaritātes paktu.
Tai jābūt visaptverošai, svinīgai politiskai vienošanās, kas vienlaikus attiecas gan uz krīžu pārvarēšanu, gan uz kopīgu Eiropas sagatavošanu, lai atjaunotu tās stipru izaugsmi un konkurētspēju. Šīs vienošanās pamatā jābūt divām sadaļām.
- Pirmā sadaļa. Apvienoties, lai glābtu tagadni. Jāpabeidz veidot rīcībspējīgs finanšu instruments. Tas ir solis, kas drosmīgi, bet haotiski tika sperts euro zonā. Lai to veiksmīgi īstenotu, ir vajadzīgas divas papildu saistības, kuras izsaka devīze “viens par visiem, visi par vienu”.
Jāsāk ar saistībām attiecībā uz atbildību. Katras dalībvalsts saistībām darīt visu, lai nekad nebūtu vajadzības pēc citu palīdzības. Protams, ES līgumos tas jau ir noteikts, tomēr mēs redzējām, cik viegli bija šos līgumus apiet. Vienīgais veids, kā panākt, lai atbildība kļūtu absolūti saistoša, ir to nostiprināt katras dalībvalsts konstitūcijā. Tā atslēga visam pārējam: bez šī līmeņa garantijas labi pārvaldītas valstis ar pilnām tiesībām atteiksies sniegt palīdzību “sliktajiem skolniekiem”. To nozīmē “viens par visiem”.
Kad tas ir panākts, var sākt īstenot “visi par vienu” principu, proti, saistības attiecībā uz savstarpējo palīdzību. Ja, neraugoties uz centieniem, kāda valsts, neatkarīgi no tās gribas, ir upuris finanšu, ekonomiskiem, politiskiem vai klimatiskiems apstākļiem, tad šī valsts var rēķināties ar pārējo valstu atbalstu. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi sava veida aizdevumu kopfondi, un tātad visu dalībvalstu aizņēmuma spējas, lai varētu steigties palīgā dažām valstīm. Nav nozīmes nosaukumam (fondi, mehānisms, Parādu aģentūra u.tml.), tehniskajām procedūrām (aizdevums, valsts vai bankas parāda pirkšana, ECB piešķirtās aizdevumu garantijas u.c.) vai statusam (Kopienas, Eiropas, starpvaldību). Svarīgi ir tas, ka tiklīdz sistēma ir izstrādāta un apstiprināta, tās pārvaldībai jābūt tikpat elastīgai un reāģētspējīgai kā finanšu tirgiem un nav jābūt pastāvīgi pakļautai tās dibinātāju pārstāvju mainīgajiem garastāvokļiem.
- Otrā sadaļa. Apvienoties, lai veidotu nākotni. Tā attiecas uz budžetu. Arī šī sadaļa sastāv no diviem papildu elementiem.
ES budžeta reforma. Budžets ir Eiropas solidaritātes sirds. Taču šis budžets jūtas slikti: pašlaik tā finansējuma pamatā ir iemaksas no valstu budžetiem, kuras ir izputinājusi krīze, bet budžeta izdevumos ir nepietiekami ņemti vērā ES jaunie mērķi XXI gs. Komisija nupat izstrādāja priekšlikumus laika periodam no 2014. līdz 2020. gadam. Un tieši 2014. gadā, ja dalībvalstis būs sekmīgi izpildījušas budžeta disciplīnas saistības, tās būs izkļuvušas no sarkanās deficīta zonas — izaugsme varēs atsākties. Eiropas līdzekļu sadalījumam tā ir jāveicina. Izdevumu finansējuma pamatā turpmāk atkal ir jābalstās uz īstiem pašu resursiem, tādējādi atvieglojot valstu budžetus.
Valstu budžetu saskaņošana. Tā ir atbildības visaugstākā pakāpe. Apstākļos, kad ar valsts finansējumu nevar rēķināties, kļūst absolūti nepieciešams apvienot finanšu līdzekļus, lai finansētu nākotnes ieguldījumus saistībā ar inovācijuām, apmācību, transporta un elektrosakaru līdzekļu infrastruktūrām, jaunajiem energoresursiem, proti, visiem tiem projektiem, kurus Eiropadome īpaši paredzēja un nolēma īstenot no 2010. gada jūlija stratēģijā “Eiropa 2020”, bet kuri drīz vien tika aizmirsti visās galvaspilsētās.
Līdz šim tā saucamajai “Eiropas pusgada” procedūrai bija tikai disciplinārs mērķis — pārbaudīt, ka katrs atbilstoši samazina savu deficītu. Pievienosim tai konstruktīvu dimensiju! Atvērsim viens otram savus budžetus! Tad ministri atklās gan necerētas ietaupījumu āderes, kas rodas, apvienojot dažus izdevumus, gan lielākas efektivitātes iespēju, kas rodas sasummējiot citus izdevumus un tiem ļaujot sasniegt kritisko masu. Vai mūsu divdesmit septiņām valstīm ir vajadzīgs tāds kopējs diplomātu skaits, kas uz pusi pārsniedz Valsts departamenta darbinieku skaitu, tagad, kad ir izveidots ES diplomātiskais dienests Briselē? Kādēļ ir jāuztur 1,8 miljoni karavīru ar 27 pavēlniecībām un 27 dažādām uniformām un kādēļ turpmāk Eiropā neizmantot vienu armiju? Kā sasniegt kritisko masu zinātniskajā pētniecībā, saglabājot 27 dalījumus starp mūsu pētniekiem un pētniecības budžetiem?
Lai sasniegtu nepieciešamo ietekmi, šajā paktā būtu jāiesaistās ne vien dalībvalstu vadītājiem, bet arī pašām tautām. Tas nozīmē, ka tā izstrādei nav jāaprobežojas tikai ar Briseles iestādēm — arī valstu parlamentiem jāsniedz svarīgs ieguldījums tajā. Ja konsenss tiks panākts, būtu jāparedz iespējami svinīga pakta pieņemšanas procedūra. Piemēram, balsojums vienā un tajā pašā dienā gan Eiropas Parlamentā, gan visos dalībvalstu parlamentos.Tas būtu milzīgs uzticības balsojums par Eiropas nākotni, kuras pamatā ir pamatīga atbildība un taisnīga solidaritāte starp nenovēršami dažādām dalībvalstīm ar nenovēršami kopēju likteni.
Jean-Luc Dehaene
Bijušais Beļģijas premjerministrs
Hans-Gert Poettering
Bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs
Carlo Casini
Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs
Danuta Hubner
Bijusī Polijas Eiropas lietu ministre
Reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja
Sandra Kalniete
Bijusī Latvijas ārlietu ministre
Alain Lamassoure
Bijušais Francijas Eiropas lietu ministrs
Budžeta komisijas priekšsēdētājs
Iñigo Méndez de Vigo
Eiropas koledžas prezidents