250 cīņas gadi pret Krievijas imperiālismu
Jau vairāk nekā 250 gadus Centrālā Eiropa cīnās ar to pašu. Pirms 160 gadiem notika sacelšanās, kuras laikā poļi, ukraiņi, lietuvieši un baltkrievi kopīgi vērsās pret Krievijas cara despotismu un Krievijas imperiālismu. Šodien viņi vienojas palīdzībā Ukrainai.
Es dzīvoju Polijas galvaspilsētā Varšavā, taisnā līnijā tas ir 150 km liels attālums no Baltkrievijas robežpilsētas Brestas, kas šodien atrodas zem Putina zābaka.
Jau 250 gadus krievi ik pēc dažām desmitgadēm veic maršrutu Bresta - Varšava, dodoties imperiālistiskā soda ekspedīcijā uz Varšavu, ik reizi vēloties uz visiem laikiem iznīcināt Poliju, apsist poļus. Scenārijs joprojām ir viens un tas pats: vienā virzienā viņi pārvietojās zirgu pajūgos, 20. gadsimtā jau brauca ar tankiem, dedzinot, nogalinot, izvarojot. Viņi slepkavoja poļu inteliģenci, pārējos izveda uz Sibīriju, uz cietumiem vai ar kaļķi apbērtiem grāvjiem Katiņā, Starobeļskā, Ostaškovā. Viņi izveda bērnus, mašīnas un visu, ko tik vien var paņemt.
Tas ir apbrīnojami, ka Polija spēja atgūties pēc katra no vairāk nekā desmit imperiālistiskiem soda reidiem, kas tika veikti no austrumu puses, ka poļi atjaunoja savu valsti, demogrāfiju, izglītību, savu kultūru, valodu, ka spēja nostiprināt savu ticību. Jo tas viss tika apzināti pakļauts iznīcībai.
Jau 250 gadus savus imperiālistiskos iebrukumus manā valstī krievi bieži veic sadarbībā ar vāciešiem. Krievi un vācieši manu valsti savā starpā ir dalījuši jau četras reizes. Viņi bija sadalījuši savā starpā Poliju uz ilgiem 123 gadiem - no 1795. līdz 1918. gadam. Un atkal pirms Otrā pasaules kara Hitlers un Staļins noslēdza līgumu, uz kura pamata 1939. gada septembrī Polija tika sadalīta starp Vāciju un Krieviju.
Otrā pasaules kara laikā ceļā uz Berlīni krievi apstājās pie Varšavas, lai vācieši pēc Varšavas sacelšanās varētu mierīgi nogalināt izdzīvojušos un pārvērst manu galvaspilsētu putekļos. Maz cilvēku zina, ka visu šo skaisto Varšavas centru, ieskaitot vecpilsētu un Karalisko pili, poļi pēc kara uzbūvēja no jauna. 1945. gadā krievi nogaidīja, kamēr vācieši to nolīdzinās ar zemi.
Ņemot vērā, ka Varšavu no robežas ar Putinam pakļauto Baltkrieviju atdala vien 150 kilometri, gaisā joprojām virmo jautājums, kas ir līdzīgs tam, ar ko ir saskārušās vairākas manu senču paaudzes: vai cīnīties un pretoties imperiālismam, vai padoties, atdot savu zemi, piekrist slepkavībām, izvarošanām, iesaistīties kāda veida kolaborācijā, kaut vai lai veiktu labu biznesu „business as usual” apmaiņā pret kādu sava veida papildu vienošanos ar pazemojošiem elementiem (kā tas notika 1945. - 1989. gadā, kad Polijai padomju bloka ietvaros nācās nosūtīt savas bagātības uz padomju Krieviju). Protestēt un pacelt galvu, aizstāvēties, uzsākt sacelšanās vai padoties?
Līdzīgus jautājumus pēdējos 250 gados uzdeva sev ne tikai poļi, bet arī lietuvieši, latvieši, igauņi, baltkrievi, ukraiņi un čehi... Pirms 160 gadiem, 1863. gada janvārī, sākās sacelšanās, kas bija viena no daudzām. Poļi, ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi stājās kopīgā cīņā pret Krieviju. Pēc pusotru gadu ilgām cīņām, pēc daudzu dzīvību upurēšanas, izdzīvojušos sacelšanās dalībniekus krievi izsūtīja uz Sibīriju. Pēc šīs sacelšanās bija nākamās, un tad vēl nākamās. Tāds jau ir mūsu valstu liktenis.
Tāpēc šodien mēs turamies kopā, tāpēc mēs palīdzam ukraiņiem, cik vien spējam (poļi pieņēma viņus savās mājās, līdz ar to nebija nepieciešams būvēt bēgļu nometnes, Polijas valsts tikpat kā automātiski piešķīra ukraiņiem tādas pašas tiesības, kādas ir poļiem un polietēm attiecībā uz piekļuvi sociālajai palīdzībai, izglītībai, veselības aprūpei utt.).
Tāpēc mēs palīdzam Ukrainai, sūtot mūsu ieročus un panākot, ka arī citas valstis sniedz tai militāro atbalstu. Meklējam atbildīgus un nopietnus sabiedrotos NATO un Eiropā, lai atbalstītu savienību, kuru šodien veido bijušās Žečpospolitas valstis un kura jau 250 gadu garumā, kā ierasts, ik pēc dažām desmitgadēm, kārtējo reizi pretojas Krievijas despotiskajam imperiālismam.
Šodien palīdzība kara plosītajai Ukrainai ir visas civilizētās pasaules pienākums.
Teksts publicēts Polijas ikmēneša izdevumā „Wszystko Co Najważniejsze” vēstures projekta ietvaros, kas tiek īstenots kopīgi ar Nacionālās piemiņas institūtu un Polijas Nacionālo fondu
Autors: Ēriks Mistevičs, ikmēneša viedokļu apskata „Wszystko co Najważniejsze” (Viss svarīgākais) izdevēja - Jauno mediju institūta - priekšsēdētājs