«Vai nebūtu laiks padomāt par Latvijas pievienošanu Krievijai?» kādā interneta portālā nevainīgi vaicā partijas Par dzimto valodu līderis Vladimirs Lindermans. Un turpina: «Visi mēģinājumi atrisināt krievu jautājumu, traktējot to kā Latvijas Republikas iekšējo problēmu, nav vainagojušies panākumiem. Eirosavienības līmenī arī nav rezultātu, Rietumi krieviem palīdzēt netaisās. Pieklājīgi, bet atsaka. Paliek Krievija. Loģiski pieņemt, ka radīsies partija (organizācija, kustība, kā vēlaties), kas noliks mērķi pievienot Latviju Krievijai.»
Un tā tālāk. Šādus tekstus, protams, varētu uzskatīt par slima gliemeža murgiem, taču tie savienojas vienā provokāciju ķēdē, kas jau pamanāmi sāk berzēties gar Latvijas valsts pamatakmeņiem: izprovocētais referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, Latgales «autonomija», priekšlikums ierīkot padomju armijas mūžīgās uguns pleķi Daugavpilī, pārmērīgās rūpes par krievvalodīgajiem un nepilsoņiem... Būtu neprātīgi interesanti uzzināt, kāpēc «rūpes» par krievvalodīgajiem neuzņemas paši krievi? Kāpēc to dara Lindermans&Co? Varbūt viņš kopā ar saviem līdzskrējējiem (Girsu, Osipovu u.tml.) jūtas kā mesija, kam pats Debesu ķēniņš uzdevis realizēt šīs «rūpes»?
Mēs varam uzlūkot šīs «mazākumtautību glābēju» marginālās aktivitātes kā slimības uzliesmojumus, kas apskaužamā regularitātē uzplaiksnī pirms vēlēšanām un citiem sabiedrību satricinošiem pasākumiem. Taču uz tām, manuprāt, jāskatās plašākā kontekstā. Kamēr politiķi, kuru pozitīvo veikumu jau tāpat var mēģināt ieraudzīt vien ar opapa lupu, reizēm mēģina izdarīt kaut ko jēdzīgu, piemēram, uzlabojot attiecības ar Krieviju, tikmēr tādi lindermani kopā ar saviem girsiem dara visu, lai šīs attiecības joprojām būtu tikpat nejēdzīgas kā līdz šim. Mehānisms ir skaidrs: provokācija no lindermaniem, atbildes reakcija no latviešiem, un – nacionālās nesaskaņas arvien augošā līknē. Un ko gan citu provokatoriem vajag? Simptomātiski, ka pat Saskaņas centrs, kura līderis Nils Ušakovs savulaik referendumā atbalstīja krievu valodu kā otro valsts valodu, izvairās no atklāta atbalsta Lindermana Dzimtajai valodai, domāju, šis vēsums attiecībās ir balstīts uz atziņu, ka «nevajag smērēties» ar ekstrēmistiem. Vismaz līdz pašvaldību vēlēšanām nevajag. Tāpēc arī Saeimas SC frakcijas priekšsēdis Urbanoviča kungs patlaban klusē kā treknu zemi saēdies, kaut gan vēl salīdzinoši nesen Lindermanu dēvēja par «mūsu sirdsapziņas bruņinieku».
Lindermans savā pretvalstiskajā «bruņnieciskumā» iet tālāk, aprakstot «krievvalodīgo aizstāvības organizācijas» būtību: «Var nešaubīties, ka tāda organizācija atradīs savas idejas ietekmīgus lobistus Maskavā. Tāpēc, ka tā nav rakņāšanās cilvēktiesību jautājumos, bet gan valsts, kurai ir ambīcijas, ietekmes sfēras paplašināšana. Var tāpat nešaubīties, ka Maskava atradīs ietekmīgus šīs idejas lobistus arī Rietumos. (..) Šo ideju Latvijā atbalstīs pietiekams entuziastu skaits, un nav pat svarīgi, ka viņi būs mazākumā, toties viņiem būs spēcīgs stratēģiskais partneris.» Tas ir, Maskava. Un politiskajai cīņai, Lidermans noapaļo savu domu, esot sava loģika, jo – kad iepriekšējie ceļi ir noieti, prasību un metožu radikalizācija kļūst neizbēgama.
Tā, lūk! Lindermans jau izraudzījies lomu pat Krievijas valstij, kas, protams, tai ir sevišķi pagodinoši, ņemot vērā, ka savulaik tā izraidīja Lindermanu... uz Latviju. Tāpēc tagad man ir tikai viens jautājumu kopums, kas, iespējams, izskanēs pietiekami naivi: kāpēc Drošības policija, kurai, pieņemu, ir gana daudz iespēju izkratīt šādu lindermanu politiskās vīlītes, kabatas un citus slēptus nostūrus, vienkārši neizmet no Latvijas šos provokatorus? Piedodiet, bet nav pat jāmeklē iegansts, lai to izdarītu, jo tam ir pietiekami daudz iemeslu!
Kas traucē? Politkorektums? Bailes no «starptautiskās sabiedrības»? Vai vienkārši bezzobainība? Kam vēl ir jānotiek, lai provokatorus beidzot paņemtu pie dziesmas? Pats Lindermans taču atzīst: tad, kad iepriekšējie līdzekļi izsmelti, atliek vien metožu radikalizācija. Kāpēc gan Drošības policijai neradikalizēties vismaz attiecībā uz atklātiem Latvijas ienaidniekiem?