"Jebkura cita partija tagad arī var veidot savu sabiedrisko komiteju," komentējot Saeimas priekšsēdētājas un Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas aktivitātes pagājušajā nedēļā, teica sociologs Aigars Freimanis.
Augstā kundze nāca ar ieceri izveidot un pašrocīgi vadīt sabiedrisku komiteju, kas vērtēs Valsts prezidenta amata kandidātus. Komitejā būšot sabiedrībā atzītas autoritātes, un tā esot vajadzīga, lai Valsts prezidenta amata kandidātu izvēlēšanās process būtu atklāts un tajā varētu iesaistīties visa sabiedrība. Ko nozīmē "atzītas autoritātes" un "visa sabiedrība", nav īsti saprotams, jo Āboltiņas kundze pagaidām nav paskaidrojusi, ar ko, piemēram, Zabludovkas sādžas mākslīgās apsēklošanas meistars, kas virtuozi izdara savu darbu un tālab ir sādžinieku atzīts varonis, būtu mazāk autoritatīvs, teiksim, par galvaspilsētas juristu un salonu lauvu, kura slava ir daudzkārt spožāka, jo to spodrinājuši glamūra žurnāli.
Valsts prezidenta izvēles atklātuma caurspīdīgo zupu tūdaļ sāka vārīt arī zaļzemnieki, kuru līderis Augusts Brigmanis, demonstrēdams koalīcijas attiecību trauslo eleganci, nodēvēja Āboltiņas ieceri par pārsteigumu, jo pirms tam runāts, izrādās, bija citādi: koalīcijas sēdē ZZS aicināja izdomāt, kā koalīcija varētu atbalstīt vienu kandidātu, koleģiāli apspriežoties. Taču ir visai grūti iedomāties, ka Vienotība kā nākamo prezidenta amata kandidātu varētu nosaukt Valdi Zatleru, ja atceramies, ar kādām dubļu šļakatām šķiedās tagadējās Vienotības filiāle Jaunais laiks un lietussargu biedrības priekštece avīze Diena, kad Saeima tomēr viņu ievēlēja par prezidentu. Protams, ja kāds cits nosauktu Valdi Zatleru, tad gan Vienotība varētu piebiedroties, lai viņu savā vērtēšanas biedrībā apspriestu. Jo viss taču notiek demokrātiski un atklāti.
Lai demokrātijai un atklātumam būtu lielāks svars, savu komiteju ar savām atzītajām autoritātēm kā viena no skaitliski lielākajām Saeimas frakcijām varētu veidot arī Saskaņas centrs (SC). Tā kā Solvita Āboltiņa mums ir tikai viena un Saeimas priekšsēdētājas amats – arī tikai viens, SC komitejas priekšsēdētāja amatā varētu iebīdīt sabiedrībā visvairāk pamanītu indivīdu, proti, deputātu Valēriju Kravcovu, kurš latviski neprot, tāpēc nekad un nekur nejaucas, līdz ar to ir galēji demokrātisks. Protams, arī pārējām frakcijām nebūs liegta šāda atrakcija. Lai komiteju būšana vēl vairāk atgādinātu padomju laikus, kad ievēlēšana valstiski svarīgos amatos katrā ziņā bija atkarīga no tautas masām, vajadzētu noorganizēt vismaz pārdesmit darbaļaužu vēstules, kurās krietnie latvieši un tikpat uzticamie latvijieši karsti atbalstītu kādu prezidenta amata cienīgu personāžu, kas pilnīgi nejauši sakristu ar kandidātu, kurš pirms tam būtu pavīdējis Vienotības oficiāli nefiksētās zemapziņas plūsmās... Nebūtu slikti, ja darbaļaudis būtu nosapņojuši, piemēram, Āboltiņas, Ēlertes vai Kristovska uzvārdu. Tad komitejai nekas cits neatliktu: nāktos apspriest šos prezidenta amata cienīgos kandidātus. Un ne jau kaut kādos zoodārzos, kaut kādās tur slepenās orģijās ar kamieļiem un dzeloņcūkām, bet gan saviesīgās dāmu komitejas sarunās, malkojot kafiju un tamborējot zīdaiņu cepurītes. Vienotības politiskais tiklums būtu nosargāts, vienlaikus triumfējot demokrātijai un atklātībai.
Pēc komitejas locekļiem nemaz nevajadzētu tālu skatīties: turpat ap Saeimas stūri jāapiet, tikai līdz Meierovica biedrībai jānotek, tur būs i delnas, i providusi, i citādi sabiedrības spīdekļi, kas izgaismos nākamo prezidenta kandidātu. Bet, ja atmetam šo nopietnību, varam pievērsties arī gluži nenozīmīgam, es pat teiktu, otršķirīgam aspektam – Satversmei. Tajā, starp citu, ir tāda 3. nodaļa, kas necili saucas Valsts Prezidents. Tur kaut kādi dīvainīši pirms cik tur gadu desmitiem izdomāja, kā viņiem šķita, pilnīgi visu par valsts galvenās amatpersonas ievēlēšanu. Un – tavu neapdomību! – Satversmē viņi ne ar vārdu nepieminēja dāmu komiteju, kas tagad izrādījusies vitāli svarīga Vienotības īstā kandidāta bīdīšanai uz Rīgas pils pusi.
Un, protams, tikai vientiesis tagad spētu noticēt neģēlīgajam apgalvojumam, ka Vienotības līderes centieni izveidot sabiedrisku komiteju ir tikai neveikls mēģinājums piešķirt lielāku svaru it kā no tautas dzīlēm nākušiem priekšlikumiem par prezidenta kandidātu, sak, tauta ir neapmierināta, tauta jāuzklausa, un mēs, Vienotība, to darām. Un vajadzētu būt pilnīgam neprātim, lai spētu šo baltspārnu baložu veidojumu turēt aizdomās par kaut kādiem savtīgiem nolūkiem. Re, Brigmaņa kungs taču pateica, ka "Vienotība savu augstāko amatpersonu limitu ir izsmēlusi", tātad – viss, tātad neviens vairs i paģiru murgos nepieļauj nekādus amatus. Ja nu vienīgi dāmu komiteja uzņemtos dalīt bombongas visiem prezidenta amata kandidātiem... Tad jau varētu saskaitīt – kam vairāk ticis, tas būs mūsu vadonis.