"Man ir nelāga priekšnojauta," teic sociologs Aigars Freimanis, komentēdams situāciju pēc Saeimas vēlēšanām, kad konkrēti spēki ir guvuši morālo uzvaru, taču viņiem nav ne jausmas, kā to pārvērst politiskā uzvarā.
Partiju apvienība Vienotība pēcbalsošanas naktī līksmoja, nedomādama par to, ka jau nākamajās dienās tikpat nepiespiesti nāksies lauzīt galvu par to, kā uzmest lielu daļu savu atbalstītāju, kuri pilnīgi noteikti nebija devuši Vienotībai mandātu saplūst koalīcijā ar Saskaņas centru (SC).
Nacionāli domājošie Vienotības locekļi šobrīd ir kategoriski pret koalīciju ar SC, kamēr Vienotības internacionālisti uzskata, ka šāds solis būtu vispareizākais. Pretēju uzskatu cilvēki, kas sapulcējušies zem viena zaļā ķeksīša. Acīmredzot viņus vieno tikai vēlme iekļūt Saeimā. Daži no viņiem to paveikuši. Pirmsvēlēšanu falšais mīļums nu vairs nav jāspēlē.
Kas tomēr mudināja cilvēkus balsot par Vienotību? Manuprāt, tas, ka socioloģiskās aptaujas uzsvēra SC reitinga nemitīgo augšupeju. Mudināja arī tas, ka vienotībnieki tomēr iemanījās prasmīgi trinkšķināt savas ne īpaši izteiksmīgās nacionālās stīgas, sak, kurš labāks – Dombrovskis vai Urbanovičs? Briseles svaigie vēji vai Maskavas smogs? Pašmāju Lāčplēsis ar uzcītīga grāmatveža attieksmi vai arī krievu lāča draudīgi būdīgais radinieks?
Un vēlētāji saprata mesidžu: lai netiktu iekšā saskaņieši, jābalso par Vienotību, proti, par stabilu, mierīgu stagnāciju. Labāk lai nekas nemainās, nekā mainās uz "vēl sliktāk". Dombrovskis solīja vismaz kaut ko. Labāk, kā mēdz teikt, zīle rokā, nekā čiekurs pa pieri. "Ņemot vērā Latvijas elektorāta strauji augošo vidējo vecumu, šāda viegli senila uztvere ir izskaidrojama," piebilda kāds vēlēšanu vērotājs, "turklāt, ejot vēlēt ar cerībām uz mierīgu stagnāciju, diez vai daudzi iedomājās, ka šajā spēlē galvenais spēlētājs ir starptautiskie aizdevēji, kuri par Latvijas mazturīgo vai pensionāru slāni diez vai domās ar izprotošu līdzjūtību."
Taču ir acīm redzama neatbilstība: kāpēc gan "strauji novecojošais elektorāts" tomēr tik atsaucīgi balsoja par Visu Latvijai!, naski izsvītrojot vecos tēvzemiešus, no astoņiem Saeimas beņķiem pēdējiem atstājot tikai divus? Jāatceras, ka politikas procesu makšķerniekiem reizēm labpatīk paskatīties, kas notiek dīķī, kad tajā pa vidu veciem un snaudulīgiem līņiem ielaiž dažas jaunas un kodīgas līdaciņas.
Vecās sejas daudziem bija apnikušas, tāpēc Saeimas sastāvs nomainīsies par kādiem 60%. Aktīvu daļu veidos VL/TB/LNNK radikālākā daļa – vislatvieši. Viņu līderis Raivis Dzintars, vērodams, kā Vienotības bargā kundze Āboltiņa mēģina atkārtot jau reiz realizētu scenāriju, proti, vislatviešu un tēvzemiešu atstumšanu no savām ciešajām rindām, komentē situāciju visai mierīgi: "Mēs esam gatavi strādāt opozīcijā." Jo atrasties vienā koalīcijā ar SC viņi negrasās. Jautājums par okupācijas atzīšanu, par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, par citām nacionāli jūtīgām lietām – lūk, klupšanas akmeņu kaudze, kas neļauj draudzīgi čalot kopā ar saskaņiešiem. Daudzi vislatviešus tāpēc sauc par lecīgiem. "Vai solījumu pildīšana ir lecīgums?" mēģina noskaidrot Dzintars. "Mēs solījām balstīties uz šiem nacionālajiem principiem un to arī darām," viņš piebilst.
Krievijas prese vislatviešus dēvē par neonacistiem, jo viņi, lūk, esot izklieguši saukļus par to, ka grib atdot "Latviju – latviešiem" un izsūtīt "krievus uz Krieviju". Par to, ko vislatvieši patiešām "grib", Krievijas žurnālisti nav viņiem pajautājuši, taču Dzintars atbild, ka tādu saukļu viņa vadītajai partijai nekad nav bijis, partijas valdē strādā krievs Dmitrijs Mironovs un ar Krieviju "mēs vēlamies saglabāt labas attiecības", savukārt "latviešiem gribam nodrošināt viņu mājas Latvijā".
Taču šķiet, ka lielākās problēmas tuvākajā laikā var sagādāt politiska greizsirdība: vecos nacionāļus nomainījuši jaunie. "Greizsirdībai nav pamata," šo iespēju noliedz Dzintars, "partijā Visu Latvijai! ir arī astoņdesmitsešgadīgais Visvaldis Lācis. Un starp tēvzemiešiem ir daudz jaunu cilvēku." Interesanti, ka zaļzemnieku kuluāros gluži nesen izskanēja doma: ja ZZS būtu savulaik piekritusi vienota saraksta veidošanai ar Visu Latvijai!, jaunie, izteikti nacionāli noskaņotie vislatvieši vecos zemniekus vēlēšanās izkostu ārā kā tādus niekus.
Greizsirdību ir grūti noslāpēt ar racionāliem argumentiem. Līdzīgas jūtas, domāju, uzplaukušas arī Vienotības rindās, kas tikai izskatās ciešas kā zāģa zobi. Dalīšanās starp vecajiem un jaunajiem, starp "nacionālistiem" un "internacionālistiem" drīz vien sasniegs devītā viļņa līmeni, un partiju apvienība klusi (vai arī skaļi) izjuks pa sastāvdaļām.
Taču pirms tam Vienotība pieņems virkni nepatīkamu lēmumu par budžeta konsolidāciju, par jauno apkures sezonu, par pazeminātā pievienotās vērtības nodokļa pacelšanu līdz normālajam līmenim, par nekustamā īpašuma nodokli, kas izdzīs no mājām cilvēkus. Neviens to nebūs gaidījis? Protams, Vienotība taču neko sliktu pirms vēlēšanām nesolīja. Pamatīgs presings, kuram kājas aug gan rietumos, gan austrumos, agrāk vai vēlāk tomēr piespiedīs Vienotību iekļaut valdībā arī SC. Un tad parādīsies "īstais premjers" Jānis Urbanovičs, kurš, kā melš ļaunas mēles, esot bijis pēdējais latvju jauneklis, kas vēl paspējis piebeigt augstāko kompartijas skolu.
Tas, ka presings ir nepārprotams, liecina Maskavas histēriskā reakcija uz iespēju, ka arī VL/TB/LNNK varētu iekļauties valdības koalīcijā, bet – bez SC. Tad nebūšot arī Valda Zatlera vizītes Maskavā! – draud mūsu draudzīgie kaimiņi. Vienotības spēja novērtēt kaimiņvalsts brutālu iejaukšanos mūsu valsts iekšējās lietās būs kā robežšķirtne starp vēlmi un iespēju stāvēt Latvijas pusē un gļēvu pakļaušanos ārējiem spēkiem. Savukārt vislatviešiem der padomāt: varbūt tiešām ir vērtīgāk kādu laiku pabūt opozīcijā, neatrodoties vienā silē ar tiem, kas sev vien zināmu mērķu vārdā ir gatavi eksperimentēt ar tautu pēc iespējas ilgāk. Pretējā gadījumā nelāgās priekšnojautas var arī piepildīties.