Saskaņas centra (SC) vadības reakcija uz deputāta Nikolaja Kabanova izteikumiem par latviešu Dziesmu svētkiem noteikti iepriecina tos, kuriem galvenais Latvijas politikas jautājums ir «krievu» nelaišana pie varas.
Šī reakcija, pareizāk sakot, tās trūkums liecina, ka SC tikt pie stūres lielajā politikā nepretendē un, visticamāk, to nemaz negrib, jo skaidrs – kamēr SC frakcijā urkšķēs tāds Kabanovs, tikmēr latviešu partijas ar SC koalīcijā neies. Taču bez latviešu sabiedrotajiem SC nekad nekļūt par kaut ko vairāk kā pašvaldību līmeņa saimniecisku organizāciju.
Jānis Jurkāns, kurš ar daudziem SC politiķiem ir kopā strādājis un viņus labi pazīst, savulaik izteicies, ka SC nemaz negrib būt valdībā un viņus apmierina «pasaimniekošana» Rīgā. Cik liela patiesībā ir SC griba darboties augstākā līmeņa politikā? Pastāv divu veidu gribas. Viena ir griba kaut ko sasniegt (iegūt) tādā kā teorētiskā vēlmju līmenī. Būtu labi to dabūt, bet negribas ne pārlieku censties, ne arī lielus resursus ieguldīt. Būtu jau labi, ja man tas būtu, bet... pagaidām varu samierināties ar to, kas ir. Otra griba ir iecerēto dabūt par katru cenu. Iet cīnīties, darīt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai kāroto iegūtu. Starp šīm abām gribām ir milzu starpība.
Ušakovs patiesi gribēja uzvarēt Rīgas vēlēšanās, un viņam sarakstā tādu mutes nesaturētāju kā Kabanovs nebija. Urbanovičs grib tikt valdībā tikai teorētiski, un viņam frakcijā sēž politiskais stopkrāns Kabanovs. SC griba pārredzamā nākotnē nonākt valdībā nav liela. Nav jaušama īsta griba kaut ko darīt, upurēt, cīnīties, lai tiktu nograuts tabu, kāds gadu desmitiem bijis attiecībā pret «krieviem» valdībā. Tikai vienu brīdi SC demonstrēja patiesu gribu situāciju mainīt. Tad, kad Ušakovs ar sakostiem zobiem atzina okupāciju un bija gatavs uz vēl daudz ko citu, lai tikai barjera starp SC un latvisko politisko eliti tiktu nojaukta. Taču pēc toreizējās neveiksmes, kad visi SC centieni izrādījās velti, viņu griba strauji noplaka.
Tiem, kas baiļojas par SC iespēju tomēr kādreiz nonākt valdībā, jāvērš uzmanība uz dažiem indikatoriem, kuri liecinātu, ka SC ambīcijas aug. Ja šie indikatori paliek snaudošā režīmā, tad skaidrs – SC griba nonākt valdībā ir tikai teorētiska. Attieksme pret dažādiem kabanoviem ir galvenais SC gribas indikators, jo šie kabanovi latviešus pret SC noskaņo vairāk nekā Ušakova paraksts par atbalstu otrajai valsts valodai. Viens no SC līderiem Jānis Urbanovičs intervijā NRA taisnojas: mums iesaka sadalīties labajos un sliktajos, bet tas jau ir mēģināts un nelīdz [nonākt valdībā]. Taču viņš apzināti māna sabiedrību un, galvenais, pats sevi.
Neviens neaicina SC sadalīties. Katram politiķim kādā brīdī ir jāizšķiras, ar ko viņš grib būt kopā – ar nopietniem cilvēkiem vai ar ampelmaņiem. SC ir norobežojies no dažādiem lindermaniem un osipoviem. Ikvienai partijai, kura pretendē būt par nopietnu politisko spēku, ir jādistancējas no nelīdzsvarotiem elementiem savās rindās. Partijas līderiem jādemonstrē savas organizācijas politiskais briedums un nosvērtība. Ja kāds ir nenosvērts un neprot turēt muti, tad viņam vieta kopā ar tādiem pašiem nenosvērtajiem. Citādi notiek šo nenosvērto identifikācija ar partijas vadoņiem un līdz ar to ar pašu partiju.
Konkrētajā gadījumā Kabanova vieta ir kopā ar Lindermanu, Osipovu, Girsu un viņiem līdzīgajiem. Kamēr dažnedažādi kabanovi varēs ar klusu SC atbalstu urkšķēt par latviešiem svētām lietām, tikmēr urbanoviči un ušakovi varēs turpināt kulstīt mēles par biškekām un Rīgas ielu remontiem. Par lielo politiku varēs runāt tādā pašā līmenī kā pie alus kausa kādā Zolitūdes dzertuvē. Proti, bez nopietna seguma un jēgas.
Spriežot pēc intervijas NRA, tieši to grib Urbanovičs & Co. Līdz ar to visi, kam SC valdībā šķiet ļaunākais, kas ar Latviju var notikt, var gulēt mierīgi. Arī pēc 2014. gada Saeimas vēlēšanām Ušakovs paliks savā vietā, bet Urbanovičs savā. Proti, viens turpinās izlikties par «izcilu» Rīgas saimnieku, bet otrs sēdēs dziļā opozīcijā Saeimā un ar skābu ģīmi gānīs «valdošos».