Ziņas par ēnu ekonomikas un korupcijas apmēriem vienmēr ir bijušas aktuāla tēma Latvijas informatīvajā telpā.
Abas šīs grūti izmēramās lietas ir ārkārtīgi parocīgs aizsegs skaidrojumam, kāpēc Latvijā cilvēki nedzīvo kā Vācijā. Ja pie mums tik daudz nezagtu, tad mēs dzīvotu tikpat labi kā attīstītajās Rietumu valstīs, tāds ir Latvijā populārs redzējums uz lietu kārtību. Diemžēl tas tikai daļēji atbilst patiesībai.
Kad televīzijā tika rādītas reportāžas no plūdu skartajām vietām Pļaviņās un citur Latvijā, tad iedomājos, kāds iespaids paliktu par mūsu valsti, ja šīs reportāžas parādītu lielajos pasaules ziņu kanālos, piemēram, Euronews vai CNN? Diemžēl Latvijai diezgan neglaimojošs. Fonā redzamas mājas ar apdrupušu apmetumu un atlupušu krāsojumu, sagāzušās sētas, dēļu šķūnīši ar nošķiebtām durvīm, apsūnojuši šīfera un ruberoīda jumti. Daudz netrūkst, lai būtu kā Nepālā, kur gandrīz uz visiem māju jumtiem ir salikti lieli akmeņi, lai šīfera plāksnes vējš nenorauj. Jāatzīmē, ka Nepālā ir arī ļoti daudz glītu un sakoptu māju, tāpat kā pie mums. Un blakus nolaisti būceņi.
Var jau teikt, ka sakopt pašiem savu durvju priekšu mums traucē oligarhi un aplokšņu algu maksātāji, taču tā ir sevis mānīšana, kas gan ir salda, bet pie risinājuma neved. Tas nenozīmē, ka pret ēnu ekonomiku nebūtu jācīnās un tā jāpēta. Tieši otrādi. Taču te ir viens bet. Nedrīkst cīņu par ēnu ekonomikas samazināšanu primitivizēt un pārvērst par košļājamo gumiju, ko zelēt politiķiem un dažādiem ekspertiem sava nozīmīguma apliecināšanai. Gudri skanoša, bet saturā bezjēdzīga muldēšana ir kļuvusi par sērgu, ar ko mūsu tā sauktie politiķi aizstāj reālo darbu. Lai nebūtu tukšvārdīgs, minēšu dažus skaitļus un faktus.
Nupat Rīgas Ekonomikas augstskolā notika respektabla konference Ēnu ekonomika Latvijā. To jau trešo gadu pēc kārtas rīkoja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējīga biznesa centru, Finanšu ministriju, Valsts ieņēmumu dienestu un Ventspils augstskolas Uzņēmējdarbības, inovāciju un reģionālās attīstības centru. Konferencē tika prezentēts pētījums par ēnu ekonomiku Baltijas valstīs, un šā pētījuma dati tiražēti lielākajās Latvijas televīzijās un citos medijos. Šos datus dažādi nopietni cilvēki komentēja ar sava svarīguma apziņu sejās.
Saskaņā ar konferencē publiskoto pētījumu 2011. gadā ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā esot bijis 30,2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet pērn ēnu ekonomika sarukusi līdz 21,1% no IKP. Tas nozīmē, ka gada laikā ēnu ekonomika Latvijā sarukusi par gandrīz trešdaļu. Tāds arī bija mediju vēstījums sabiedrībā. Eksperti skaidroja šā grandiozā sarukuma cēloņus, taču pat necentās iedziļināties, ko šie skaitļi (ar desmitdaļu procenta precizitāti) patiesībā nozīmē.
Latvijā 2011. gadā IKP bija 14,2 miljardi latu. Ja pētījumu ņemam par pilnu, tad ēnu ekonomika veidojusi 4,6 miljardus latu. Viens procents no IKP ir 142 miljoni latu. Tieši šī milzīgā summa ļauj politiķiem pirms vēlēšanām uz jautājumu, kur ņemsiet naudu dažādu solījumu pildīšanai, diezgan bezrūpīgi atbildēt – samazināsim ēnu ekonomikas īpatsvaru. Ja jau viens procents dod 142 miljonus latu ekonomikā, tad, solot ēnu ekonomiku samazināt par dažiem procentiem, var sasolīt ne tikai bezmaksas transportu vien. Uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām populārs bija vēl lielāks ēnu ekonomiku veidojošais skaitlis – 40% no IKP. Šis pilnīgi no zila gaisa izrautais skaitlis regulāri figurēja priekšvēlēšanu debatēs kā dažādu solījumu finansēšanas avots.
Ja ēnu ekonomikas līmenis viena gada laikā samazinājies par 9% punktiem, tad tas nozīmē, ka legālajā valsts ekonomikas apritē parādījušies papildus 1,3 miljardi latu. Šāda summa, protams, nekur nav parādījusies. Ja eksperti to nesaprot, tad jo sliktāk viņiem. Ticamāk gan, ka viņi apzinās, ka tas viss ir blefs, taču tas labi skan un ļauj nopietniem ģīmjiem stāstīt blēņas. Diemžēl bezjēdzīga gudru vārdu virknēšana kļuvusi par galveno kompetences pierādījumu. Tad nav ko brīnīties par šķībām sētām, jo ar muldēšanu tās neiztaisnosi.