Pazīstamais režisors Alvis Hermanis žurnālā Sestdiena pirms vēlēšanām paudis savu neapmierinātību ar Saskaņas centra lielo popularitāti Rīgā.
Hermanis ir pārliecināts, ka vairums vēlētāju «ir mazizglītoti, nekur nav braukuši, neko nav redzējuši». Kāpēc mums ir jābūt par nozombētu lumpeņu ķīlniekiem, retoriski jautā Hermanis un turpat arī skaidro, kā šo «lumpeņu» kundzību novērst. Lai vēlēšanās nepiedalītos «lumpeņi», viņš ierosina, ka «vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kas maksā nodokļus». Tas, ka daļa sabiedrības viņam aplaudē, neizbrīna. Lielāku izbrīnu rada tie, kas šīm muļķībām aplaudē. Tie ir citkārt it kā nopietni un līdzsvaroti cilvēki, kas šoreiz apmaldījušies augstprātības, provinciāla snobisma un pretkrievisma trijās priedēs.
Ikvienam skaidrs, ka 21. gadsimtā runāt par kaut kādu izglītības cenzu vēlēšanās ir absurdi. Pat ja šajā idejā var mēģināt saskatīt kādu racionālu graudu, tad no praktiskā viedokļa demokrātiskā sistēmā tā ir absolūti nerealizējama. Neviena, pat visradikālākā partija neko tādu neuzdrošinātos iekļaut savā programmā. Šādai idejai nav ne mazākās cerības parādīties politiskajā darba kārtībā. Šī ir ideja no tā paša dziļā plaukta, kur guļ dažu ekstrēmistu sapnis par visu krievu salādēšanu vagonos un prom pāri Zilupei. Proti, ideja, kuru nopietnam cilvēkam nav cienīgi pat pieminēt. Bet Hermanis ir tik slavens un ģeniāls, ka viņš drīkst. Savukārt mazāk ģeniālie, kas citos apstākļos neko tādu pat mājās virtuvē neatļautos pačukstēt, atzinīgi čiepst līdzi.
Hermanis kā jau smalko aprindu pasludinātais ģēnijs atļaujas iet tālāk. Viņš potenciālos SC balsotājus vazā pa grīdu pēdējiem vārdiem. «Ko lai domā par tām latviešu kundzēm, kas gatavas atdoties par tramvaja biļeti? Profesionālām meitenēm takse tomēr ir simt eiro, bet, ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem, tad to es nesaprotu,» Hermanis spriedelē.
Tas, ka Hermanis ir slavens un talantīgs režisors, vēl nenozīmē, ka viņš ir tikpat talantīgs politisko procesu analītiķis un augstprātīgi drīkst apvainot cilvēkus. Hermanis, dzīvojot savā šaurajā «intelektuāļu» pasaulītē un nicinot tos, kuri neietilpst viņa domubiedru kategorijā, acīmredzot nesaprot un, galvenais, pat necenšas saprast, kāpēc daļa latviešu ir gatavi balsot par Ušakovu. Par Ušakovu šie latvieši balso nevis tramvaja biļešu dēļ, kā to cenšas pasniegt Hermanis un Vienotības polittehnologi, bet gan to cilvēku dēļ, kuri pret savu tautu izturas ar nicinājumu un riebumu. Izskatās, ka Hermanim un viņa domubiedriem tauta ir tikai tie, kuri regulāri apmeklē Jaunā Rīgas teātra izrādes un par citiem teātriem snobiski pavīpsnā. Pārējie, kas uz ģeniālā režisora vadīto teātri neiet, ir nožēlojami lumpeņi, kuriem jāatņem balsstiesības. Līdzīga tonalitāte jaušama Vienotības Rīgas saraksta līderes Sarmītes Ēlertes publiskajā retorikā. Tā latviešu iedzīvotāju daļa, kura, skaitot katru santīmu, cīnās par izdzīvošanu, šādu toni uztver kā tiešu aicinājumu balsot par Ušakovu.
Hermanis cenšas atgriezties pat ne pagājušajā gadsimtā, bet aizpagājušajā. Viņš iezīmē to politisko kultūru, kuru raksturo augstprātība, snobisms un nicinājums pret cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir mazāk izglītoti un mazāk turīgi. Visa šī antidemokrātiskā, antihumānā un galēji reakcionārā šļura tiek pasniegta visejošākajā, proti, antikrieviskajā mērcē. Bagātīgi pārlejot ar rusofobo mērci, latviešiem gandrīz ikvienu apšaubāmu ideju var iebarot.
Skumjākais šajā stāstā ir latviešu intelektuālās vides reakcija. Tā vietā, lai režisoru kauninātu par nepārdomātiem izteicieniem, skan atbalstoša čala. Labāku dāvanu Ušakovam grūti iedomāties, jo, kamēr latviskās partijas norobežojas no vienkāršās tautas rūpēm, Ušakovs, lai arī tērpies zīmolotā uzvalkā, ar dārgu pulksteni uz rokas, saprotoši klausās un pamazām audzē savu elektorātu. Jāpiekrīt Hermanim, ka ne jau ar spīdošo saimniecisko darbu viņš iemantojis atzinību. Ušakovs demonstrē mūsdienīgu attieksmi pret vēlētājiem. Iepretim Hermaņa vakardienai.