Lai Latvijas sabiedriskās televīzijas (LTV) valdes locekļu izvirzīšanai piešķirtu respektablāku veidolu un tā mazāk līdzinātos līdz šim pieņemtajai praksei, kad uz amatiem tiek virzīti politiskie ielikteņi, šai procesā tika piesaistīta profesionāla personāla atlases kompānija Fontes. Taču kā tas parasti gadās – gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Izrādās, ka Fontes pretendentu atlases procesā pieaicināta tikai kā aizsegs, aiz kura mūsu politiskajiem mahinatoriem spēlēt savas netīrās spēlītes. Sapratusi, kāda neglīta loma šajā prastajā politiskajā cirkā iedalīta cienījamai personāla atlases kompānijai, tās vadītāja Inese Kamarūte intervijā laikrakstam Diena atklāja, ka nav ieteikusi uz valdi virzīt kādreizējo, par valsts mantas izšķērdēšanu atlaisto LTV ģenerāldirektoru Rolandu Tjarvi. Personāla atlases kompānija šo bēdīgi slaveno personāžu nevirza, jo ir acīmredzamas reputācijas problēmas, bet noteiktas politiskas aprindas viņu stūrgalvīgi virza uz LTV valdi. Kas ir šīs aprindas, un kāpēc tām tik svarīgi, lai starp pretendentiem būtu tikai savi cilvēki?
Vispirms jāatbild uz otro jautājumu. Kas gan var būt politiķiem svarīgāk kā iegūt savās rokās ietekmīgu sabiedriskās domas veidošanas instrumentu? Pagaidām visietekmīgākais šāds instruments ir televīzija. Ja vēl tā ir sabiedriskā televīzija, kuras darbība tiek apmaksāta par nodokļu maksātāju naudu, un piekļuve šīm naudas plūsmām dod iespēju piedalīties tās «apguvē», tad kļūst skaidrs, kāpēc LTV vadības krēsls ir tik iekārojams. Var pat teikt, kurš politiskais spēks vadīs LTV, tas būs citiem priekšā par veselu apli. Jau elektroniskos medijus uzraugošā institūcija – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) tika politiski rūpīgi sijāta un izveidota pēc koalīcijas ģīmja un līdzības bez neviena opozīcijas pārstāvja. Tagad pēc šī paša ģīmja būtu jāizveido arī LTV valde, kas ideoloģiski «pareizi» iegrozītu LTV skatītāju domāšanu.
Kas ir Tjarve? Šobrīd viņš pirmām kārtām ir Latvijas ārvalstu kapitāla intereses aizstāvošā žurnāla Ir galvenās redaktores Nellijas Ločmeles vīrs. Ņemot vērā, ka žurnāls Ir ir viens no Latvijas politizētākajiem preses izdevumiem ar boļševistiski kareivīgu retoriku, Tjarves nonākšana LTV vadītāja krēslā nozīmētu vienas ekscentriski domājošas ģimenītes neadekvātu ietekmi Latvijas medijos. Jāatceras, ka šī ģimenīte pārstāv kādu šauru, bet ļoti mērķtiecīgu grupējumu, kuru Latvija pieņemts dēvēt par sorosiešiem, jo šī grupējuma pārstāvji kādreiz vai joprojām ir saistīti (lasi: saņēmuši naudu) ar Sorosa fondu – Latvija, kura ilggadēja valdes priekšsēdētāja bija kādreizējā laikraksta Diena redaktore Sarmīte Ēlerte. Sorosiešu plāns ir pilnībā pārņemt LTV un perspektīvā arī apvienoto sabiedrisko mediju. Tā kā gan NEPLP vadītājs Ainārs Dimants, gan par televīziju atbildīgais padomes loceklis Gints Grūbe ir kādreizējie Sorosa fonda stipendiāti, tad ir skaidrs, ka TV vadība tiks uzticēta kādam šim grupējumam lojālam cilvēkam. Kuram?
To šobrīd zina vienīgi NEPLP vadītāji, kuri cenšas radīt iespaidu, ka viss notiek kaut kā citādāk, nekā ierasts, kad politiķi un tiem pietuvinātie krēslus iztirgoja kafejnīcu sarunās. Tā kā jau pirmajā atlases kārtā tika atsijāti tie kandidāti, kuri sorosiešiem neder, tad starp atlikušajiem deviņiem sorosiešiem der visi, jo lojalitāte šim grupējumam bija galvenais kritērijs, lai tiktu tālāk uz otro kārtu. Ja der visi, tad vairs nav svarīgi, kuri tieši kļūst par valdes locekļiem. Tjarves loma, visticamāk, ir tēlot klibo pīli, lai uz viņa fona noskatītais LTV vadītājs (a) izskatītos gluži pieņemams visiem (piemēram, Nacionālajai apvienībai pietuvinātajai Aijai CālīteiDuļevskai).
Kāds ir šī cirka patiesais mērķis? Ja kādreiz elektronisko mediju padome tika veidota no ļoti dažādi domājošiem cilvēkiem, tad tagad NEPLP citādi domājošo vairs nav. Patiesība tiek monopolizēta pēc labākajām Putina tradīcijām Krievijā. Arī jaunā LTV vadība tiek veidota kā vienādi domājošo klubiņš, kur citādi domājošiem nav vietas. Savukārt ierindas LTV darbiniekiem tas nozīmēs vajadzību vēl cītīgāk apgūt māku nolasīt no acīm priekšniecības politiskās vēlmes, pielāgojoties konjunktūrai. Gluži kā padomju laikos.