Viena no jaunāko laiku populārākajām publiskās politikas diriģentēm Iveta Kažoka portālā politika.lv publicējusi provokatīvu blogu, kurā aicina eksperimenta kārtā uz dažiem gadiem pārtraukt sabiedriskās televīzijas raidīšanu, lai pēc vairāku gadu pauzes to veidotu pilnībā no jauna.
Kažoku neapmierina dažu politiski analītisko raidījumu kvalitāte, un viņa savā revolucionārajā maksimālismā ir gatava no vanniņas līdz ar «nekam nederīgajiem» politiskajiem raidījumiem izliet arī bērnu – kultūrizglītojošos raidījumus. Patiesības labad jāatzīst, ka Kažoka šo eksperimentu aicina veikt domās, jo apzinās, ka realitātē to diez vai varētu izdarīt. Iemesls, kāpēc radušās šaubas par iespēju šo ieceri realizēt, ir Kažokas domāšanai ļoti raksturīgs. Ne jau raidījumu 100 grami kultūras, Teātris.zip, Province vai Ielas garumā liktenis viņu satrauc. Nē, iemesls ir šīm aprindām tradicionālais – ES direktīvas to neparedzot, un tur neesot līdzīga precedenta.
Taču šoreiz gribētu runāt nevis par Latvijas sabiedriskās televīzijas likteni, ja pie teikšanas nonāktu Kažoka vai viņai līdzīgie, bet gan par domāšanas sistēmu, kura Latviju krata drudzī jau ilgāku laiku, neļaujot izveidoties profesionāliem, pieredzējušiem politiķiem. Runa ir par domāšanas sistēmu, kur valsts un tauta tiek uztverta kā laboratorijas žurkas, uz kurām pārbaudīt dažādas sociālās un ekonomiskās teorijas. Šo domāšanas sistēmu uztur jau minētā Kažoka un intelektuālā infrastruktūra, kura vēsturiski veidojusies ap Sorosa fonds Latvija (šā iemesla dēļ dažkārt šīs domāšanas sistēmas pārstāvjus dēvē par sorosiešiem). Šīs intelektuālās virsbūves sociālā bāze ir tā dēvētie interneta komentētāji, kuri ir skaļi, agresīvi un mūžam neapmierināti. Viņi pieprasa permanentu revolūciju. Lai arī šī publika tiek uzskatīta par to, kurā nevajadzētu ieklausīties, realitātē šai elektorāta daļai ir liela teikšana. Ir pat vesela partija – Reformu partija, kuras sociālā bāze ir tieši šie bezatbildīgie interneta bļauri, bet ideoloģiskā platforma – valsts kā smilšu kaste, kur parotaļāties pēc principa: jo trakāk paārdīsimies, jo labāk.
Kad runā šīs partijas līderis un tās garīgais tēvs Valdis Zatlers, rodas iespaids, ka runā pusaudžu vecuma puika. Viss viņam ir pirmo reizi un pavisam citādi nekā līdz viņa izcilās personības atnākšanai. Budžeta apspriešana pirmo reizi esot tik caurspīdīga un atklāta. Saeimā esot pavisam cita politiskā kultūra un valdībā pavisam citas partiju attiecības. Varētu saprast, ja līdzīgas runas izteiktu tādi jauni politiķi kā Jānis Junkurs vai Jānis Dombrava, bet no cilvēka gados šādas jaunatklāsmes izklausās infantilas. Zatlers nerimstoši pārmet Vienotībai, ka tā metot sprunguļus reformu riteņos. Sprunguļi patiešām tiek mesti, taču nevis reformu, bet gan šo nepārtraukto eksperimentu riteņos.
Šis revolucionārā nihilisma bacilis ir inficējis arī daļu Vienotības, un partijā jaušama zināma pretstāve starp tiem politiķiem, kuri saprot, kā valsts pārvaldes mehānisms un tautsaimniecība darbojas, un revolucionāriem eksperimentētājiem, kuriem par šīm lietām ir no grāmatiņām salasīts teorētisks priekšstats. Arī starp tā dēvētājiem politologiem veidojas šī šķelšanās. Ir politologi ar stāžu, kuri vēl pirms dažiem gadiem bija pieskaitāmi pie «revolucionāriem» – tādi kā Ivars Ījabs un Jānis Ikstens, bet kuri tagad kļuvuši prātīgāki, un ir jaunie revolucionāri – hunveibini ar jau minēto Kažoku priekšgalā. Pēdējo nometnē iekļāvušies arī vairāki jaunie žurnālisti, kuriem jaunības degsmē šķiet, ka visus mezglus var atšķetināt, tos pārcērtot. Būtu dīvaini, ja šie jaunieši sāktu domāt tikpat pragmatiski kā pieredzējuši cilvēki. Jaunībā ikvienam šķiet, ka visi vecie ir muļķi, stagnāti, kuri nekā nesaprot un kuriem jāpaiet malā. Ja tā patiešām būtu, tad cilvēce evolūcijas ceļā būtu nonākusi pie tā, ka visās veiksmīgākajās valstīs (lielajās korporācijās) pie varas atrastos tieši jauni cilvēki. Taču tā nenotiek. Kas notiek, kad valstī toni sāk noteikt interneta komentētāji, mēs redzam šobrīd Ēģiptē, kur jukām un ekonomikas sabrukumam neredz galu. Negribas Latvijai novēlēt šādu likteni.