Ingunas Sudrabas diagnoze latviešu tautas pašreizējam stāvoklim nav iepriecinoša. Latvieši patlaban esot nogurusi tauta. Tauta, kura guļ, kurai nav spēka, kura sāk zaudēt ticību sev.
Ikviens priecātos, ja atklātos, ka Sudraba smagi maldījusies. Ja izrādītos, ka latviešu tauta ir moža un enerģijas pārpilna. Ja latvieši būtu tauta, kura sev tic un ir pārliecināta par sevi. Taču vai ir pietiekami daudz faktu, kas apliecinātu šo optimistisko redzējumu?
Tajā pašā dienā televīzijā varēja vērot ASV prezidenta Baraka Obamas inaugurācijas ceremoniju. Uzrunādams nāciju, ASV līderis uzsvēra, ka amerikāņiem piemīt tieši tās īpašības, kas tiem ļauj pārvarētas visas grūtības un arī turpmāk kalpot pasaulei par paraugu. Obama uzskaitīja īpašības, kuras, viņaprāt, raksturo amerikāņu nāciju – jaunība, atvērtība, dažādība, uzņēmība. Šī runa nepašaubāmi bija iedvesmojoša. ASV nemaz citādā tonalitātē nedrīkst runāt. Tas skaitītos nepieklājīgi.
Labi saprotu tos, kuri nevēlas atzīt Sudrabas vērtējumu. Ikviens patriotiski noskaņots latvietis gribētu dzirdēt runājam līderi, kuru klausoties iz jūti lepnumu par savu tautu, jūti dzīslās straujāk plūstam asinis un rokas knaušamies vēlmē darīt dižus darbus. Stāsti par guļošo tautu, kuras spēki izsīkst, ir ne tikai neiedvesmojoši, bet paralizējoši nomācoši. Pat ja nācijas veselības stāvoklis nav tas spožākais, arī tad tautai visvairāk nepieciešams uzmundrinājums un cerību pilns vārds. Taču ir viens gadījums, kad ir attaisnojoši sirdzējam teikt rūgtus, bet patiesus vārdus. Tad, kad viņš nevēlas ārstēties un pret savām kaitēm izturas vieglprātīgi. Kad nopietnas slimības skartais atsakās iet pie ārsta un apgalvo, ka ir vesels un viņam nekas nekait.
Kāds ir latviešu tautas veselības stāvoklis? Varbūt latviešu tauta ir spēku pilnbriedā un citas tautas var no tās dzīvesprieku pamācīties? Viens no nācijas dzīvīguma rādītājiem ir tās iedzīvotāju skaita dinamika. Ja kādas tautas cilvēku skaits pieaug, tad pat pie citādi nelabvēlīgiem apstākļiem šai tautai ir nākotne un tās potenciāls pieaug. Un otrādi. Ja kādas tautas pārstāvju skaits sarūk, tad tas ir bīstams signāls – gluži kā paaugstināta temperatūra vai svara zudums diētu neieturošam cilvēkam. Latviešu skaits sarūk. Turklāt sarūk, ne tikai mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu, bet arī nepārejošas migrācijas dēļ. Varam jau, sevi mierinot, stāstīt, ka daļa aizbraukušo atgriezīsies ar jaunām, labākām iemaņām un prasmēm, bet tie ir stāsti no neglābjami slimo mierināšanas repertuāra.
Ja latviešu skaits pasaulē un vēl jo vairāk Latvijā sarūk, tad pamats optimismam nav liels. Te arī nonākam līdz Sudrabas frāzei par zūdošo ticību. Liela daļa latviešu netic ne latviešu tautas, ne latviešu valsts ilgtspējai. Ja tā, tad nav ko lieki spuroties pretī nenovēršamajam vēstures ratam un jādzīvo atvēlētais laiks pēc iespējas vieglāk. Vadīt un organizēt kaut ko pašam vienmēr ir grūtāk nekā atnākt uz visu gatavu un ļaut, lai citi lemj tavā vietā. Katastrofāli zemais Saeimas un valdības uzticības līmenis liecina, ka 22 neatkarības gados latvieši ir zaudējuši ticību tam, ka spēj sekmīgi pārvaldīt paši savu valsti, tāpēc ar vieglu roku šo pārvaldi atdod citiem. Ja kāda no sabiedriskās domas pētīšanas aģentūrām veiktu aptauju, kur netiešā veidā (ar viltīgiem jautājumiem) mēģinātu noskaidrot – cik liela ir latviešu vēlme pašiem pārvaldīt savu valsti, tad, iespējams, atklātos, ka tā ir gaužām niecīga. Tieši neticība pašu spējām īstenot kādu patstāvīgu monetāro politiku ir galvenais arguments eiro ieviešanai Latvijā. Taču, ja kāds nespēj saprātīgi apieties ar savu naudu, tad to par patstāvīgu un neatkarīgu nu nekādi nevar saukt. Tādam nepieciešami aizbildņi. Kurus mēs arī redzam Briseles un Vašingtonas kungu personās.
Taču, ja Sudraba tautai grūž acīs rūgto patiesību, ka tā ir slima, tad nepieciešams arī pateikt, ko darīt. Kā šo slimību ārstēt? Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apzinās situācijas dramatismu. Taču viņi neredz veidu, kā situāciju labot. Viņi gaida līderi, kuram sekot. Diemžēl Sudraba pagaidām tālāk par aicinājumiem tautai saņemties nav tikusi. Varbūt to visvairāk vajadzētu viņai pašai? Laiks beidzot saņemties un organizēt tādu politisku spēku, kas tautu iedvesmotu.