Izcilais latviešu dzejnieks Imants Ziedonis vienā no savām epifānijām savulaik brīdināja tautu no kolektīvas sekošanas viltus aicinājumiem: Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.
Cits Imants, tikpat izcilais latviešu komponists Imants Kalniņš, savā atklātajā vēstulē visiem latviešiem (NRA, 18. janvāris), aicina neapdomīgi nelēkt līdzi jaunajiem praviešiem, kuri «mūs šobrīd kā aitu baru dzen nelielā aplokā federatīvas Eiropas nomalē». Šajās barikāžu atmiņu dienās viņš emocionālā vēstulē norāda – mums atkal jānosargā Latvija un tauta!
Šo I. Kalniņa vēstuli atreferēja visi lielākie Latvijas interneta portāli, un tā ieguva milzīgu sabiedrības rezonansi. To nevarēja ignorēt pat ar savu pretvalstisko (eirofederālistisko) orientāciju pazīstamais portāls Ir.lv, taču no visas I. Kalniņa vēstules citēja tikai vienu fragmentu. To, kurā leģendārais komponists izsakās samērā atzinīgi par mūsu kaimiņvalstu prezidentiem Vladimiru Putinu un Aleksandru Lukašenko. Jau portālā ievietotās ziņas virsrakstam – Komponists Kalniņš slavē Putinu un Lukašenko – vajadzēja skaidri norādīt, kādam jābūt viedoklim par komponista rakstīto.
Nav šaubu, ka I. Kalniņš, rakstot atklāto vēstuli latviešu tautai, labi apzinājās, kādu iespaidu var radīt šo neviennozīmīgi vērtēto politiķu pieminēšana. Nekas daudz nemainītos vēstules būtībā, ja tajā netiktu pieminēts Putins. Taču leģendārais komponists vienmēr ir bijis neatkarīgs savos spriedumos un arī šoreiz palika uzticīgs sev. Citēsim minēto rindkopu pilnībā. «Man ir nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu «demokrātijas» šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties, un, kazi, varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā.»
Kalniņa norējēji piepildījuši internetu ar lamām – ko tad pats brauc uz «bankrotējušajiem» Rietumiem? Lasies uz Krieviju pie saviem «draugiem». Jāatzīmē, ka I. Kalniņš tikai norāda – šie cilvēki kā nācijas līderi neļauj citiem kāpt uz galvas un viņš priecātos, ja arī latviešiem parādītos kāds valstsvīrs, kuram pret Rietumu kungiem nebūtu pagriezta tik sulainiski līka muguriņa. I. Kalniņš brīdina latviešu tautu no nekritiskas lēkšanas Rietumu «vērtību» bedrē. Neviens nenoliedz, ka šodien Rietumi ir pasaules attīstītākais, bagātākais un dzīvei pievilcīgākais pasaules reģions. Taču tāpat vairākums ģeopolitisko analītiķu ar Semjuelu Hantingtonu priekšgalā uzskata, ka Rietumu civilizācijas augstākais punkts ir jau sasniegts un ir sācies tās noriets. Tiesa, tāpat kā Rietumu izaugsmei bija nepieciešami četri gadsimti, tā arī noriets ilgšot aptuveni tikpat ilgi.
Latvija neapšaubāmi pieder Rietumu civilizācijai, un mums maksimāli jāizmanto tās iespējas, kuras vēl joprojām sniedz Rietumu dominējošais stāvoklis pasaulē. Taču jāatceras, ka Rietumi ieguva pašreizējo ietekmi pasaulē ne jau ar tām vērtībām, kuras tagad dienas kārtībā izvirza garlaikotā, Rietumu labumus atēdusies publika. Tādas Rietumu vērtības kā disciplīna, kārtība, darba mīlestība nešaubīgi veicina labklājību un sabiedrības izaugsmi. Taču netrūkst arī destruktīvu attīstības ceļu, no kuriem būtu jācenšas izvairīties.
Kad Ķīnas reformu tēvam Denam Sjaopinam reiz jautāja, kā vērtēt Lielo franču revolūciju, viņš daudznozīmīgi atbildēja: «Vēl pārāk īss laiks pagājis, lai varētu vērtēt.» Un viņam taisnība. Ja pēc simts un divsimts gadiem Parīzē joprojām valdošā būs Rietumu civilizācija, tad arī vērtēsim. Latvijai ir visas iespējas kritiski izvērtēt citu Rietumu valstu pieredzi un nelēkt bedrē tikai tāpēc, ka citi tur jau ielēkuši. Jo kas gan mūs ārā vilks? Diez vai tie būs iespējamie Parīzes vai Londonas nākotnes valdītāji ar savu kultūru un izpratni par vērtībām.