Premjerministrs Valdis Dombrovskis (V) un izglītības ministrs Roberts Ķīlis (RP) neklātienē apmainījušies laipnībām. Premjers uzskata, ka pie attīstības procesu kavēšanās augstākās izglītības nozarē vainojams ministrs, savukārt Ķīlis pārmetumus noraida, uzsverot, ka premjers ticis maldināts un runā, nepārzinot laukumu.
Reformu partija ielējusi eļļu ugunī, paziņojot, ka Saeimas balsojumā neatbalstīs vairākus Augstākās izglītības padomes locekļus, kuriem tur jābūt pēc nolikuma, – Rektoru padomes izvirzīto Jāni Vētru un Latvijas Studentu apvienības prezidentu Edvardu Ratnieku.
Šī apmaiņa ar replikām varētu likties ikdienišķa politiskās ietekmes robežu sargāšana, ja vien vārdu apmaiņā nebūtu sajūtama izteikta metāla pieskaņa. Nekas neliecina, ka puses tikai izskata pēc demonstrē sportisku politiskās sacensības garu, bet aizkulisēs mierīgi sapīpē un jautri patērzē pie kafijas tases. Viss notiek pa īstam, un pretstāve ir patiesa. Dombrovskis jau ilgstoši valdības sēdēs izmanto katru iespēju iedzelt diviem Refomu partijas ministriem – Ķīlim un Sprūdžam. Valdībā nevienam nav noslēpums, ka premjers ar abiem nav diez cik apmierināts un Sprūdžs dažādu (gan profesionālo, gan morālo) iemeslu dēļ viņam cilvēciski riebj. Ko šī saķeršanās nozīmē?
Reformu partijai ir zemi reitingi, bet šiem reitingiem neproporcionāli liela ietekme valdībā. Reformisti cer, ka, agresīvi uzkurinot pretenzijas, iespējams celt savu paputējušo popularitāti, tomēr skaļie šīs partijas paziņojumi nedod rezultātu. Taču partiju reitingi ir viena lieta, bet ministru nepadarītie darbi jau cita. Dombrovskis ir ar ilgu administratīvā darba pieredzi. Viņš nu jau gandrīz četrus gadus vada valdību un zina, kā darbojas valsts birokrātiskā mašinērija, bez kuras mūsdienās nekas nenotiek. Cilvēkiem riebjas birokrātija, bet tieši tā nodrošina precīzu valsts pārvaldes darbu un neļauj sistēmai pārvērsties haosā un valdīt anarhijai. Ja birokrātija vienā jaukā dienā tiktu atcelta un viss notiktu, balstoties uz cilvēku goda vārda un savstarpējās uzticēšanās principiem, tad jau nākamajā dienā cilvēki prasītu atgriezties pie birokrātiskajām metodēm, jo iestātos pilnīgs juceklis.
Ķīlis nekad neko nav vadījis, bet Sprūdžs ir nepieredzējis un neizglītots. Viņiem abiem šķiet, ka pietiek voluntāri pateikt – es gribu, lai būtu tā, un viss tā arī notiks. Taču, lai kaut kas valstiskā līmenī notiktu, ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams daudzu cilvēku saskaņots darbs, kuru panākt ir ministra galvenais uzdevums. Dombrovskis to lieliski zina, un tāpēc tie, kuri sistēmu nesaprot, viņam krīt uz nerviem. Taču politiskais sadalījums Saeimā liek viņam šos nejēgas pieciest. Sākotnējais plāns aprīt Reformu partiju ar visiem tās līderiem izrādījās neīstenojams, tāpēc tagad dienaskārtībā cits plāns.
Dombrovska galvenais mērķis, uz kuru viņš gājis, kopš uzņēmies valdības vadīšanu, ir – eiro ieviešana. Šobrīd eiro ieviešanas plāns ir apdraudēts, jo opozīcija draud ar referenduma rosināšanu. Situāciju var glābt opozīcijas neitralizēšana. Saucot lietas īstajos vārdos, opozīcijai ir jāpiesola kaut kas tāds, no kā tā nevar atteikties. Nez kas Dombrovskim jāapsola Saskaņas centram (gan jau kaut kas atradīsies), bet ZZS piedāvājums, no kura šī politiskā apvienība nevarētu atteikties, ir acīm redzams – vieta valdībā. Bet pret to kategoriski iebilst zalterieši. Tad nu viņi jākaitina un jācer, ka nepieredzējušajiem koalīcijas partneriem neizturēs nervi un viņi sāks psihot. Rīkoties tieši un izmest reformistus no valdības Dombrovskis nevar, jo viņa paša partijā ir ne mazums, kuri nonākuši savu pašsacerēto teoriju valgos un vienā laivā ar ZZS negrib sēdēt. Tāpēc Dombrovskim bija jānogaida Vienotības kongress, lai par šiem līdz pareizam gala risinājumam grūti nomenedžējamiem jautājumiem kongresā nebūtu jādiskutē. Tagad Vienotības kongress ir aizvadīts – Dombrovskis pasludināts par galveno partijas lokomotīvi un augsto reitingu nodrošinātāju, un nu viņš var rīkoties tā, kā iecerējis, un pateikt Ķīlim visu, ko par viņu domā (cik to ļauj politiskā etiķete).
Ja Dombrovskim šī operācija izdotos, tad viņš atbrīvotos no ministriem mākoņstūmējiem, kuri ar darbu saprot nevis reāli padarītas lietas, bet spēlēšanu uz publiku, kā arī nodrošinātu stabilu atbalstu eiro ieviešanai.