Kārtējo reizi saasinājusies situācija pasaules bīstamākajā konfliktu perēklī – Tuvajos Austrumos.
Šajā gadu desmitiem pūžņojošajā konfliktā savstarpējās pretenzijas ir tā samezglojušās, ka bezjēdzīgi meklēt kārtējā uzliesmojuma iemeslus vai vainīgos, jo katrai no konfliktējošajām pusēm ir sava nesatricināma taisnība. Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Izraēlas iekšējās drošības dienesta Shin Bet datiem šogad līdz 14. novembrim, kad Izraēlas
aviācijas precīzi mērķēta raķete nogalināja savā automašīnā braucošo palestīniešu politiskās organizācijas HAMĀS milicijas vadītāju Ahmedu Džabari, no HAMĀS kontrolētā Gazas sektora Izraēlas virzienā izšautas vairāk nekā 1500 raķetes. HAMĀS solīja atriebt sava līdera nāvi, un tās kaujinieki izšāva vēl vairākus simtus raķešu Izraēlas virzienā, no kurām viena nogalināja trīs Izraēlas mierīgos iedzīvotājus. Tāda īsumā ir konflikta pēdējo nedēļu attīstība.
Nākamgad paredzētas Izraēlas parlamenta vēlēšanas, bet arī bez visām vēlēšanām Izraēlas valdība civiliedzīvotāju bojāeju nevarēja atstāt bez pienācīgas atbildes. Ņemot vērā, ka Izraēla ir tradicionāli gatava mainīt dažus savējos pret simtiem palestīniešu (vai pat vienu – Giladu Šalitu – pret 1027 palestīniešu cietumniekiem, kā tas tika izdarīts pērn), skaidrs, ka atmaksai par trīs izraēliešu nogalināšanu vajadzēja būt bargai. Par kaut kādu atbildes soļa proporcionalitāti pat neklājas runāt. Jautājums varēja būt tikai viens. Vai viss aprobežosies ar aviācijas uzlidojumiem un raķešu apšaudi vai arī sāksies sauszemes karaspēka uzbrukums palestīniešu teritorijām? Citiem vārdiem, vai upuru skaits palestīniešu pusē būs mērāms simtos vai tūkstošos.
Jāsaprot, ka pašā Izraēlā pret palestīniešiem nav nekāda žēluma un tur palestīniešu nevainīgo civiliedzīvotāju ciešanas maz kāds ņem vērā. Izraēla vadās pēc samērā vienkāršas loģikas – ja viņi grib mūs kaitināt un apšaudīt ar savām raķetēm, tad paši vainīgi. Tad lai rēķinās ar sekām. Visi palestīniešu civiliedzīvotāju upuri gulstas uz HAMĀS kaujinieku un viņu ideoloģisko (un finansiālo) iedvesmotāju sirdsapziņas. Kā izsakās Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, «ja Izraēla nolaidīs ieročus, tad nebūs vairs Izraēlas. Ja ieročus nolaidīs arābi, tad nebūs vairs kara». Diemžēl neviena puse pat nedomā nolaist ieročus, jo uz arābu un ebreju naida fona, piemēram, latviešu un krievu attiecības izskatās gandrīz kā divu mīlnieku attiecības.
Šobrīd visas pazīmes liecina, ka konflikta eskalācija nesekos. Tam ir divi galvenie iemesli. Pieredze rāda, ka pat tāda iespaidīga militārā operācija kā Svina lējums pirms četriem gadiem nespēj pilnībā likvidēt HAMĀS infrastruktūru un šīs politiskās organziācijas novājināšana tikai ļauj aktivizēties vēl radikālākiem grupējumiem. Savukārt no propagandas viedokļa šāda operācija nevairo Izraēlas atbalstu pasaulē. Izraēla ļoti jūtīgi uztver savas valsts prestižu aiz robežām. Tiek uzskatīts, ka kaujas laukā viņi sakauj palestīniešus, bet propagandas karā zaudē. Lai arī ASV sabiedriskā doma diezgan vienprātīgi pieņem Izraēlas «taisnību» un palestīnieši turienes masu apziņā tiek uztverti kā sinonīms vārdam «teroristi», Eiropā šāda vienpusība nav vērojama. Lai arī ES tradicionāli vairāk atbalsta Izraēlu nekā palestīniešus, no Izraēlas tiek gaidīts, ka tā nepārkāps robežas, aiz kurām tās atbalstīšana jau kļūtu problemātiska. Ja Izraēla uzsāktu sauszemes iebrukumu, tad šo robežu būtu grūti nepārkāpt, jo abu pušu militārā spēka samēri nav salīdzināmi. Līdz ar to neviena puse nav ieinteresēta militārā konflikta paplašināšanā. Tas, ka pamiera noslēgšana aizkavējas, saistīts nevis ar nevēlēšanos to noslēgt, bet gan ar katras puses vēlmi saglabāt seju. Izraēla vēlas garantijas, ka tās teritorija vairs netiks apšaudīta ar raķetēm, bet HAMĀS vēlas dzirdēt kaut intonatīvu ebreju puses pretimnākšanu.
Problēma kopumā ir tā, ka ar militārām metodēm Izraēla panākt galīgo uzvaru nespēj, jo tādā gadījumā tai būtu jāiznīcina visi palestīnieši un pēc tam arī visi arābi. Pat militāri sagraujot HAMĀS, okupējot Gazas sektoru un aizliedzot šo organizāciju, miers Tuvajos Austrumos neiestāsies, jo netiks novērsts konflikta pamatcēlonis – ANO 1947. gada lēmuma par divu – ebreju un palestīniešu – valstu nodibināšanu nepildīšana. Jebkuri centieni konfliktu risināt militārām metodēm to tikai iedzen vēl dziļāk pagrīdē un apgrūtina noturīga miera panākšanu. Bet, kad naids valda pār saprātu, to nav viegli pārmākt.