Labklājības ministre Ilze Viņķele apgalvo, ka padomju laikos strādājošie pensionāri tagad saņemot nenopelnītu pensiju.
Atbilstoši labklājības (?) ministres loģikai, tie, kas nodrošināja, lai tādi kā Viņķele varētu iegūt normālu izglītību, nav pelnījuši pat ne pliku paldies par savu darbu, bet vienīgi Viņķeles «skarbo patiesību». Proti, atziņu, ka patiesībā ir liekēži.
Šis Viņķeles cilvēkus dziļi aizvainojošais izteikums ļoti precīzi ieguļas ministres kopējā uzskatu sistēmā. Viņa nekad nav slēpusi nepatiku pret tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ gaida no valsts atbalstu. Viņķeles pasaules redzējums veido noteiktu filozofisku sistēmu, kuru pasaulē pieņemts dēvēt par mizantropisku. Mizantropiem raksturīga saasināta neiecietība, izteikts riebums pret cilvēku vājībām un pieļautajām kļūdām. Mizantropi neieredz cilvēkus. Tiesa, ne visus, bet gan tos, kuriem dzīvē kaut kādu iemeslu dēļ nav paveicies. Teiksim, nav paveicies piedzimt cienījamu ārstu ģimenē, bet, Viņķeles vārdiem runājot, «negadījuma» dēļ piedzimt kādā mazizglītotu alkohola mīļotāju ģimenē. Atbilstoši mizantropu «skarbajai patiesībai» – ar savu esamību vien šie neveiksminieki traucē veiksmīgākajiem dzīvot. Taču, ko darīt ar cilvēkiem, kuriem ir grūtības iekļauties kopējā labklājības plūsmā? Ir divas atšķirīgas pieejas. Vai nu censties viņiem palīdzēt un mēģināt sociāli integrēt, vai arī izlikties viņus neredzam, cerot, ka viņi neuzkrītoši aizbrauks no valsts vai pārvāksies uz mierīgākiem medību laukiem.
Latvija jau kopš deviņdesmito gadu sākuma mērķtiecīgi iet pa «nekvalitatīvā sociālā materiāla» izmērdēšanas ceļu. Pēdējos divdesmit gados iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies gandrīz par pusmiljonu. Daļa ir priekšlaikus apmiruši, cita daļa aizbraukusi. Taču problēma ir tā, ka, par spīti lielajai mirstībai, ārpus sociāli labvēlīgā slāņa palikušo skaits nemazinās. Tikmēr Latvijas mizantropi – viņķelisti – turpina spriedelēt par pabalstu saņēmējiem, kuri nevēloties strādāt, bet gribot dzīvot citiem uz kakla. Recepte vecā, jāpadara plānāks sociālo pabalstu spilvens, lai piespiestu «sliņķus» strādāt, nevis deldēt sociālo palīdzības dienestu iestāžu sliekšņus. Tiesa, tiek aizmirsts par darba vietu un darbspējīgo skaita nesakritību.
Latvijas 20 gadu lielākā problēma ir latviešu zemā sociālā solidaritāte. Viņķele gan tulko Dānijā izdotas grāmatiņas par dzimummaiņas lomu spēlēm bērnudārzos, taču nevēlas pārņemt Skandināvijas pieredzi sociālās nevienlīdzības izskaušanā. Tā vietā tiek piekopta nabago mērdēšanas politika. Mēs it kā gribam Zviedrijas labklājības modeli, bet praksē darām visu, lai veidotu tādu sociālo modeli, kāds raksturīgs Brazīlijai vai Meksikai.
Diemžēl Viņķele savos uzskatos nav vientuļa. Latvijā mizantropisks pasaules uzskats ir samērā populārs, par ko liecina arī daudzu visnotaļ cienījamu cilvēku daļējs vai pat pilnīgs atbalsts Viņķeles pasaules redzējumam. Problēma tikai tā, ka 20 gadu labējo politiķu īstenotais Latvijas iedzīvotāju selekcijas darbs nav nesis pārliecinošus augļus. Grūtdieņu daļa turpina sevi atražot un nedomā izmirt. Uz šo nepatīkamo faktu viņķelisti reaģē, aicinot vēl vairāk piegriezt «nespējniekiem» skābekli. Tomēr nosacītie «dzērāji un sliņķi» nepadodas.
Einšteins teicis, ka muļķīgi ir atkārtot vienas un tās pašas darbības, bet katru reizi gaidīt citu rezultātu. 20 gadu Latvijā ir valdījis mizantropisks pasaules uzskats un ir pilnīgi bezjēdzīgi gaidīt, ka, to nemainot, kaut kas būtiski varētu uzlaboties. Ir pilnībā jāmaina filozofiskais uzstādījums. Jāņem par paraugu Skandināvijas sociālais modelis (atmetot tur iemaldījušos pārspīlējumus) un jāadaptē Latvijas vidē. Jādara viss, lai sociālā noslāņošanās būtu mazāka, jo tas ir vienīgais reālais nabadzības izskaušanas un kopējās labklājības palielināšanas veids. Mēs nedrīkstam turpināt iet pa Meksikas ceļu, un mums jāpārorientējas uz sev ģeogrāfiski (un, cerams, arī mentāli) tuvāko Skandināvijas ceļu. Labklājīgas Latvijas nākotne iespējama vienīgi tad, kad viņķelisms Latvijā kļūs par ekstrēmu labējo novirzienu, no kura sabiedrības elite vairīsies kā no kādas nepiedienības. Kamēr sabiedrībā manāmi Viņķeli atbalstoši galvas mājieni, tikmēr Latvijai no ES pēdējām vietām neizrauties.