Politikā, tāpat kā attiecībās, svarīgi ir nevis fakti vai bezkaislīga patiesība, bet gan sajūtas. Tā tas notiek visā pasaulē – gan tādās politiski nenobriedušās sabiedrībās kā mūsējā, gan arī demokrātijas citadelē – ASV. Vērtējot ASV prezidenta kandidātu debates Denveras universitātē, ļoti maz uzmanības tika pievērsts šo debašu saturam. Vairums komentētāju uzvarētāja laurus atdeva Republikāņu partijas pretendentam Mitam Romnijam. Taču ne jau tāpēc, ka Romnija piedāvājums būtu bijis labāks. Viņš vienkārši radīja pārliecinošāku iespaidu, jo vispārējo viedokli par pašreizējo prezidentu Baraku Obamu var izteikt vienā vārdā – noguris. Tāds viņš izskatījās uz dzīvespriecīgā un možā Romnija fona.
Amerikāņu skrupulozie eksperti līdz visniecīgākajām detaļām ir izpreparējuši debašu norisi. Ne jau to saturisko kvalitāti. Daudz svarīgāk politisko (?) procesu ekspertiem šķitis – cik reižu katrs no kandidātiem pasmaidījis, cik reižu nolaidis skatienu, saraucis uzacis utt. Vērīgie analītiķi ir izmērījuši abu kandidātu muguras saliekuma leņķi, skatoties no sānu kamerām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta brīdim, kad abi uz skatuves satiekas un paspiež viens otram roku. Galvenais jautājums – kurš kuram tēvišķi uzsitīs uz pleca (pa rokas augšdelmu), it kā sakot – turies, puis, es jau tāpat uzvarēšu, bet tu nepārdzīvo, tāda ir dzīve! Tas, kuram izdosies otram uzsist uz pleca, skaitīsies uzvarētājs. Problēma ir tā, ka abi to visu zina un cenšas uzvesties, lai uz skatuves izskatītos kā dominējošā persona un neieņemtu zaudētāja pozu. Daudz ko var iemācīties, un abu pretendentu uznācieni uz skatuves ir desmitiem reižu atkārtoti un mediju treniņos iestudēti, bet atcerēsimies mūsu šķēpmetējus Londonas olimpiskajās spēlēs. Treniņos šķēps lidoja tā, ka medaļa šķita jau kaklā karājamies, bet īstajās sacensībās viņi nevarēja pat pārvarēt kvalifikācijas normu.
Pieminu Romniju un Obamu tikai tādēļ, lai ilustrētu, cik liela nozīme politikā ir iespaidiem. Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars tagad var skaidrot, cik grib, ka NA no savām budžeta prasībām demogrāfijas jautājumos nav atkāpusies, taču kopīgais iespaids ir šim politiskajam spēkam neglaimojošs. Izvirzīja ultimātu, kuru nevarēja līdz galam turēt, un tagad kāpjas atpakaļ. Tirliņi, bez politikā nepieciešamā krampja. Visticamāk, ka sausā patiesība ir Dzintara pusē, nekāda piekāpšanās nav notikusi un, precīzi sarēķinot nepieciešamos līdzekļus, NA prasības var apmierināt ar mazāku summu. Taču tam jau ir otršķirīga nozīme. Iespaids par piekāpšanos un nespēju turēt spiedienu ir palicis.
Diemžēl nav runa vienīgi par šo gadījumu. Ja tā būtu tikai viena atsevišķa epizode, tad to pat nepamanītu. Bet tā ir NA ilggadēja problēma jau no TB/LNNK laikiem. Apbrīnojamā spēja rīt krupjus pat nesaviebjoties, lai tikai paliktu valdošajā koalīcijā, ir viens no iemesliem, kāpēc nacionāļi nekādi nespēj pozicionēties kā nopietns politiskais spēks. Ja partijai ar 14 deputātiem ir divi ministri, bet Reformu partijai (RP) ar 16 deputātu vietām un krietni zemāku reitingu – pieci, tad automātiski rodas jautājums par pašvērtējumu, un to nu ir visgrūtāk noslēpt no sabiedrības.
Vienkāršākais veids, kā iegūt sabiedrības atbalstu, ir konsekvents politiskais kurss visos svarīgākajos virzienos. Atcerēsimies, ka RP zaudēja visu savu politisko handikapu ar savu nekonsekvenci valdības veidošanas procesā. Vispirms atskanēja bravūrīga ārija, ka tikai ar tankiem viņus varot šķirt no kopīgas sadarbības ar Saskaņas centru, bet jau pēc neilga laika tika vilkts meldiņš no pavisam citas operas. Rezultātā Latvijas vēsturē bezprecedenta straujš reitingu kritums. Iespējams, ka NA tāds reitingu kritums nedraud, jo šim spēkam ir arī stabils elektorāts, kurš par nacionāļiem balsos neatkarīgi no tā, ko viņi dara, bet tas diez vai apmierina apvienību. Viņi cer uz daudz ko vairāk. Uz popularitātes pieaugumu. Viņiem ir tikai viena iespēja to izdarīt. Parādīt sabiedrībai, ka NA nav smilšu kastes puišeļi, kuri gan var spelgonī kailām krūtīm stāvēt pie Saeimas, bet kurus ikdienas politiskajās aizkulišu spēlītēs rūdītie apspēlē kā bērnus. Šīs būs pirmās īstās vislatviešu jaunuļu politiskās ugunskristības. No tā, kā tās tiks izturētās, lielā mērā atkarīga viņu politiskā nākotne.