Pavisam drīz visa pasaule atzīmēs 70. gadadienu, kopš divi cilvēces vēsturē lielākie tirāni – Hitlers un Staļins – 1939. gada 23. augustā noslēdza Eiropas sadalīšanas paktu, kas pavēra ceļu 2. pasaules karam. Latvijai šis pakts nozīmēja sagandētu dzīvi vairākām paaudzēm un nonākšanu Eiropas atpalikušas nomales statusā uz gadu desmitiem, ja ne simtiem.
Tagad dažādos pasaules forumos tiek skandēts, ka nekas tāds vairs nevar atkārtoties. Baidos, ka šādi apgalvojumi ir pārlieku optimistiski. Tiesa, laiks, kad pāri robežām maršēja kareivju miljoni un žvadzēja tanku kāpurķēdes, patiesi ir aizgājis nebūtībā, jo ir citi, daudz humānāki veidi, kā iegūt varu un pārņemt savā valdījumā teritorijas ar visiem tur esošajiem iedzīvotājiem. Tagad pāri robežām plūst nauda un informācija. Mentālie ieroči ir izrādījušies daudzkārt efektīvāki par brutālu spēku. Dāvida viltība ir uzvarējusi Goliāta akmens lingu.
Memorandā nedrīkst mainīt pat komatu
Īsi pirms Staļina-Hitlera pakta noslēgšanas 1939. gada augustā uz Maskavu tika uzaicināti Francijas un Anglijas pārstāvji it kā runāt par miera nodrošināšanu Eiropā. Centrālais jautājums bija par drošības garantijām Polijai. Taču Poliju uz šīm sarunām pat neaicināja. Kā lai šeit nevelk paralēles ar pirmdien steigā visu partiju parakstīto SVF memorandu angļu valodā. Nosacījums, ka dokuments obligāti jāparaksta līdz noteiktai stundai, nepatīkami atgādināja draudīgu ultimātu.
SVF intereses modri aizstāv eksperti
Varētu teikt – parakstīja, ko nu vairs par to runāt. Diemžēl par to ir jārunā, jo ir jāizvērtē Latvijas sabiedrības reakcija uz pirmdienas notikumiem. TP atteikšanos to nekavējoties, bez apspriešanas parakstīt daži eksperti nodēvēja bezmaz par Latvijai kaitniecisku aktu, sabotāžu ar mērķi sagraut Latvijas ekonomiku. Jārunā par šo suniski padevīgo ekspertu un politologu riešanu uz katru, kas kaut ar pušplēstu vārdu bikli iebilst pret kādu mūsu Rietumu draugu norādījumu. Ja kāds saka, ka Latviju pašreizējā bedrē ir iedzinusi esošā politiskā elite, tad tam var tikai pievienoties. Taču nevajag aizmirst arī to, ka visus šos gadus Latvijas politiskā elite rīkojusies atbilstoši neoliberālās skolas ekonomistu izstrādātajam konceptam, kas pazīstams arī kā Vašingtonas konsenss. Atcerēsimies cik dedzīgi deviņdesmito gadu sākumā šodienas eksperti ar Raudsepu un Streipu priekšgalā stāvēja un krita par Latvijas valstij ārkārtīgi neizdevīgo Lattelekom privatizācijas modeli. Arī tagad katram, kurš atļaujas izteikt no SVF atšķirīgu viedokli, draud krievmīļa vai oligarhu pakalpiņa birkas piekāršana. Šīs birkas gan ir krietni grūtāk piekārt, ja līdzīgas atziņas izsaka Misūri universitātes profesors Maikls Hadsons un Rīgas Ekonomikas augstskolas vieslektors Džefrijs Somerss, kuri žurnālā Rīgas Laiks rakstā Kā tas notika un ko darīt pilnībā atmasko mītu par Rietumu draugu nesavtību un cilvēkmīlestību.
Signalizē par pēdējo gribas palieku zaudēšanu
Vietējie SVF informatīvie apkalpotāji zīmē apokaliptiskas ainas, ja SVF ultimāts noteiktajā laikā netiktu parakstīts. Starptautiskajai sabiedrībai tiktu nodots signāls, ka Latvija nav nopietns sarunu partneris, nav uzticams sabiedrotais. Paga, paga! Vai tikai nav pilnīgi otrādi? Kāds vēstījums tika nodots tagad? SVF brīvdienas vakarā nodod valdības vadītājam memorandu un pieprasa, lai tas jau pirmajā darbadienā bez jebkādiem labojumiem tiktu no visām koalīcijas partijām parakstīts. Runa ir par fantastisku budžeta izdevumu samazinājumu pusmiljarda latu apmērā, desmitiem tūkstošu darba vietu likvidāciju un algu samazinājumu, par nodokļu sloga palielinājumu. Šāda mēroga jautājumus parasti sabiedrība apspriež gadiem ilgi. Piekrītu, situācija neļauj tik ilgas debates. Taču arī bezierunu pakļaušanās dod ne to pozitīvāko signālu. Tāpat kā 1940. gada K. Ulmaņa bezdarbība deva noteiktu signālu mūsu draugiem dažus gadus vēlāk Jaltas konferencē.
Signāls, kuru Latvija ir devusi starptautiskajai sabiedrībai, ir pagalam neglaimojošs. Latvija ir valsts, kuras valdībai nav nekādas sabiedrības uzticības un kur bez apspriešanas tiek akceptēts jebkurš no malas nākošs piedāvājums, jo tas apriori ir labāks nekā tas, ko var piedāvāt uz konkrētu rīcību nespējīgā valdība. Latvijas sabiedrība ir pieņēmusi upura lomu un padevīgi ļaujas liktenim. Latvijas valsts ir neiedomājami vāja, bet tās tauta neticami gļēva. Ar šādu valsti un šādu tautu noteikti var nerēķināties.
Un kāds būtu vēstījums, ja memorandu Latvijas puse nebūtu parakstījusi? Ak, tad SVF būtu lepni aizcirtis durvis un neatvadījies aizgājis? Uz priekšu, saulainu taciņu! Nekur jau tālu nebūtu aizgājuši. Pašu bankas jau vien būtu jāglābj. Un nevajag nodalīt SVF un EK. Patiesībā jau vienas un tās pašas intereses abi aizdevēji aizstāv. Pēc brīža jau būtu atpakaļ ar kādu saldāku burkānu. Atcerēsimies Īrijas referendumu par Lisabonas līgumu.