EK priekšsēdētāja Hosē Manuela Barrozu ikgadējā uzruna par stāvokli ES nebija pārsteidzoša. Viņš pateica to, kas jau sen virmoja Briseles gaiteņos. Vairāk federālisma.
Kā precīzi atzīmēja Valsts prezidents Andris Bērziņš, tā bija loģiska un saprotama. Cits jautājums, cik šī nostāja, kura tagad ar Barrozu muti ir izskanējusi pilnīgi oficiāli, mums pieņemama. Lai uz šo jautājumu atbildētu, ir jānoskaidro, ko mēs paši gribam, jo, nezinot savu galamērķi, ir grūti novērtēt piedāvāto ceļu.
Diemžēl nedz Nacionālais atīstības plāns, nedz arī piedāvātā Vīzija atbildes uz ilgtermiņa plānu – kādu gribam redzēt Latviju un tās vietu pasaulē pēc 50 vai 100 gadiem – nesniedz. Pat vairāk. Netiek šī vieta pat ieskicēta. It kā šāds jautājums nemaz nepastāvētu. Bet, ja šāds jautājums netiek uzdots, tad – vai nu vienalga, kurp ejam, vai arī šis galamērķis ir slēpjams. Proti, tas nav diez cik vilinošs.
Ja paanalizējam mūsu vadošo politiķu pēdējo desmit gadu runas, tad redzam, ka atslēgas vārds, kurš caurvij mūsu valsts politisko doktrīnu, ir – integrācija. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks drošības un ārpolitikas forumā Rīgas konference Latvijas uzdevumu formulēja šādi: «Baltijas un Ziemeļvalstīm ir jārunā nevis par sasvstarpējās sadarbības stiprināšanu, bet gan par virzīšanos uz integrāciju.» Kas tiek saprasts ar vārdu – integrācija?
Mūsdienu politikā nekas netiek teikts tieši. Visas idejas tiek pasniegtas maksimāli diplomātiskā un aizplīvurotā veidā. Piemēram, ja mēs sakām, ka gribam krievus integrēt latviešu kultūrā, tad kāds ir vēlamais galarezultāts? Saucot lietas īstajos vārdos, tas nozīmē, ka gribam, lai krievi pēc iespējas retāk atceras, ka ir krievi, dažās paaudzēs pārvēršas latviešos un savu kādreizējo krieviskumu piemin vien, uzdancojot kādos folkloras svētkos.
Integrācija ES nozīmē tieši to pašu, lai ko teiktu dažādas amatpersonas. Citiem vārdiem, tas nozīmē atzīt, ka Latvijai kā nacionālai valstij globālajā tautu okeānā nav nākotnes un ilgtermiņā tai jāpazūd no pasaules kartes. Līdz ar to jācenšas pēc iespējas ātrāk un dziļāk integrēties (lasi: izzust) ES struktūrās un kļūt par ES federācijas subjektu. Jo otrs variants – integrēties (izzust) Krievijas telpā – ir vēl nepatīkamāks.
Ja nākotnē Latvijai un latviešu tautai paredzam vietu tādā kā brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā ES federālā valstī, kur visu nosaka Brisele (vai Berlīne), tad atliek vien atslābināties, nepretoties un censties no šīs «integrācijas» gūt kaut kādu baudu. Tieši uz to aicina Pabriks un viņa domubiedri, kas ir jau lieliski integrējušies ES un NATO struktūrās. Viņi braukā pa dažnedažādām konferencēm, semināriem, simpozijiem un tviterī to visu apraksta angļu valodā. Būt latvietim vai pārstāvēt Latviju «integrētajā» Eiropā ir viņu profesija. Tos, kas strādā par 100 latiem, viņi sauc par muļķiem. Viņu bērni jau no mazotnes iet angļu skolās, augstāko izglītību apgūst ārzemēs, divās paaudzēs jau ir pilnīgi integrējušies un atbrauc Latviju apraudzīt reizi gadā.
Latvietība ir grūti nesams, ekonomiski neizdevīgs slogs, tāpēc labi vien ir, ka no tā ātrāk tiekam vaļā. Tā vai apmēram tā uzskata politiskie spēki, kuri par katru cenu mūs tagad dzen uz eirozonas Titānika klāja. Apmātība ar eiro ieviešanu ir visprecīzākā «integrētās» Latvijas nākotnes redzējuma indikācija, jo ekonomiska pamatojuma stāties eirozonā vairs nav. Latvijas Bankas skaidrojumiem tic vairs tikai 13% Latvijas iedzīvotāju, bet aiz Latvijas robežām tādu tikpat kā nav, jo vairs NEVIENA cita ES valsts neplāno tuvākajā laikā stāties eirozonā.
Vai ir alternatīva? Alternatīva izzušanai ir vienmēr. Tā ir Pabrika noraidītās sadarbības stiprināšana. Tā ir savas savdabības un neatkarības maksimāla saglabāšana. Ja mēs par mērķi liekam latviskuma maksimāli ilgu saglabāšanu, tad visi centieni pēc iespējas ātrāk un dziļāk integrēties ir jāvērtē kā pretlatviski. Kā pretvalstiski jāvērtē spēki, kas šo integrāciju par katru cenu veicina. Tajā skaitā panikas cēlāji, kuri apgalvo – cita ceļa nav. Vai nu ES, vai Krievija. Arī 1918. gada vasarā tā domāja daudzi. Tikai Dr. K. Ulmanis ar domubiedriem 18. novembrī izvēlējās iet savu ceļu. Mēs nedrīkstam nodot šos ideālus un pagriezties pa izzušanas ceļu, pat ja to saucam svešvārdā par «integrācijas» vai – vēl iemidzinošāk – par «Rietumu» ceļu.