Nesen biju aizbraucis ar autotransportu uz Berlīni. Pārsteidza Polija. Iepriekš biju braucis cauri šai valstij pirms trim gadiem gar Varšavu uz Krakovu. Jau tad pārsteidza vērienīgā ceļu būve.
Tagad Polijas ceļu tīkls, īpaši Varšavas transporta mezgls un tālākais ceļš līdz Vācijas robežai, liek apjaust mūsu garām palaistās iespējas. 2007. gadā statistiķi ziņoja, ka ekonomiskajā attīstībā esam apsteiguši Poliju. Tagad, braucot pa Varšavas apvedceļu, uzskatāmi redzams, ka tajā laikā, kamēr mēs glābām Parex banku, skandināvu pensiju fondus un pārcietām vienu no dziļākajām ekonomiskajām krīzēm pasaules vēsturē, Polija ir tālu aizgājusi mums garām. Tiem, kas pēdējo reizi šķērsojuši Polijas un Vācijas robežu pirms gadiem desmit un atceras toreiz kliedzošās abu valstu infrastruktūras līmeņu atšķirības, grūti iedomāties, ka tagad izjūtas ir pilnīgi pretējas – Polijas pusē automaģistrāle pilnīgi jauna un supermoderni aprīkota, kamēr Vācijā ceļu infrastruktūra jau ar krietnu sūbējumu. Polija bija vienīgā ES valsts, kurā 2009. gadā ekonomika uzrādīja pieaugumu. Kamēr Latvijā ekonomika divos gados sašaurinājās par 23%, Polija turpināja attīstīties. Ja kādas ES valsts ekonomikas atttīstību pēdējos piecos gados var nosaukt par veiksmes stāstu, tad tā ir Polijas ekonomika. Uz Polijas fona atsevišķu mūsu valsts amatpersonu un valdībai vai bankām pietuvinātu lakstīgalu pogošana par Latvijas veiksmes stāstu izklausās kā ņirgāšanās. Ja taisnība ir finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš uzskata, ka esam paraugvalsts, tad vienīgi tajā, kā nevajag saimniekot. Visticamāk, kopš Vilks atrodas amatā, viņš nekad nav pa sauszemi braucis cauri Polijai uz Latviju. Ja Vilks sauc Latviju par paraugvalsti, tad lai viņš tos, kuriem grib šo paraugu parādīt, uzaicina izbraukt šo ceļu. Lai parāda pamestās mājas ceļu malās un visi interesenti pārliecinās, kāda paraugvalsts iepretī, piemēram, Polijai ir Latvija. Diemžēl tā vietā, lai Latvijā pētītu Polijas patiesā veiksmes stāsta pieredzi, mūsu līderi hipnotizē tautu ar savu viltus veiksmes stāstu, kurš it kā esot īstenots Latvijā vai vismaz Igaunijā. Ja par Latvijas veiksmes stāstu var vienkārši pavīpsnāt, tad Igaunijas gadījums prasa konkrētāku faktu izklāstu. Lai noteiktu, kāds ir attiecīgās valsts dzīves līmenis salīdzinājumā ar citām valstīm, lieto tādu rādītāju kā IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Lai atvieglotu salīdzināšanu, pieņemam ES 27 valstu vidējo līmeni par 100%. 2007. gadā (pēdējā pirmskrīzes gadā) Igaunija, atbilstoši Eurostat datiem, bija sasniegusi 70% no ES vidējā līmeņa, bet Polija 54%. 2011. gadā Igaunija bija nokritusi līdz 67%, savukārt Polija pakāpusies – līdz 65%. Tātad kopš 2007. gada Igaunija ir kritusi uz leju, bet Polija samazinājusi atstarpi starp ES vidējo līmeni par 11 procentpunktiem. Tieši šo elementāro patiesību ik reizi atkārto Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmans, kad ironizē par Igaunijas veiksmes stāstu. Kāpēc Polijas sasniegumus Latvijā par varītēm cenšas noklusēt, bet dažādus viltus veiksmes stāstus aizgūtnēm propagandē? Tāpēc, ka Polijā tiek īstenota pavisam cita ekonomiskā politika, var pat teikt, filozofija. Polijā krīzes cēloņus saskata tur, kur tie patiešām ir, nevis tur, kur tā dēvētie tirgi (bankas) tos grib redzēt. Polijā saprot, ka krīzes cēlonis ir nevis budžeta deficīti, bet nekontrolēti augošie privātie parādi. Tāpēc galvenā uzmanība jāpievērš nevis fiskālajai disciplīnai, bet gan finanšu plūsmām, lai neveidotos burbuļi. Pēc Latvijas mērauklas budžeta deficīti Polijā bija milzīgi, un pēdējo desmit gadu laikā tikai vienreiz (2007. gadā) tie iekļāvās Mārstrihtas kritērijos (zem 3% no IKP). Tajā pašā laikā ar monetāriem instrumentiem tika regulētas finanšu plūsmas, kas neļāva uzpūsties burbuļiem, kuri pārņēma tās konkurētnespējīgās valstis, kurām nebija savas monetārās politikas. Latvija kopš 2005. gada jau de facto atrodas eirozonā, un šajā sistēmā viegli pieejamie kredīti bija iemesls dziļajai krīzei, kurā pēc viena šablona mēs nonācām tāpat kā Spānija, Īrija, Islande, Igaunija un citas valstis ar līdzīgu ekonomisko politiku. Iekļaujoties eirozonā arī de iure, mēs izņemtu no savām rokām pēdējo instrumentu, lai novērstu 2009.–2010. gada krīzes pavisam drīzu atkārtošanos.