Vakar pa ceļam no Helsinkiem uz Pēterburgu īsā vizītē Rīgā ieradās ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone. Viņa piedalījās svinīgajā ceremonijā Remtes ielas pārdēvēšanas par Samnersa Velsa ielu. Lai gan šī iela par godu kādreizējam Klintones priekštecim, kurš atteicās atzīt Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, tika pārdēvēta jau pirms kāda laika, par godu augstajai viešņai var arī ceremoniju atkārtot. Klintone tikās arī ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, kas lika mums kārtējo reizi izvērtēt savas ģeostratēģiskās intereses, kā arī ārpolitiskās un iekšpolitiskās reālijas. Ko mēs redzam?
Ir skaidrs, ka ASV ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris. Šī partnerība ir izteikti asimetriska, un citāda tā nemaz nevar būt, jo ASV un Latvija ir pilnīgi atšķirīgu svara kategoriju spēlētāji. Šo elementāro patiesību viegli var aizmirst parasti pilsoņi, bet to nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst politiķi, ja vien par tādiem vēlas saukties. Taču tas, ka ASV ir pasaules spēcīgākā lielvalsts, bet mēs viena no daudzajām, vēl nenozīmē, ka mūsu diplomātiem būtu jāuzvedas kā amerikāņu klēpja sunīšiem. Amerikāņi ir lietišķa nācija un ciena darījumu cilvēku valodu. Latvija vienmēr ir atbalstījusi ASV ārpolitiskos centienus, par spīti tam, ka vietējā sabiedrība nemaz tik aizrautīgi nealka nedz iesaistīšanos Irākas karā, nedz arī Afganistānas operācijā. Tomēr Latvijas bruņotie spēki nevilcinoties šajās misijās nostājās līdzās ASV, jo uzskatīja to par savu svētu pienākumu pret sabiedroto. Arī ASV novērtēja mūsu atbalstu un Latvijai deva iespēju nopelnīt, iesaistoties preču piegāžu tīklā ASV bruņotajiem spēkiem Afganistānā.
Fakts, ka Latvijā ierodas ASV valsts sekretāre, nepārprotami ir liela cieņas izrādīšana mūsu valstij, bet... Ar visu cieņu pret Klintones kundzi un valsti, kuru viņa pārstāv, pastāv zināmi viesmīlības un lietišķas sadarbības ietvari. Arī šajā reizē jāskatās, cik dāsnu ciema kukuli viņa atvedusi savā somā. Kādi sadarbības projekti ir likti galdā. Nav gan pārliecības, ka kādreiz paši esam sadūšojušies iesniegt to savu vēlmju sarakstu, kuru gribētu sagaidīt izpildām no ASV puses. Varbūt tomēr tāds saraksts ir? Kas tajā iekļauts? Sabiedrība ir tiesīga to uzzināt, lai varētu vērtēt mūsu ārpolitisko institūciju darbības efektivitāti. Braukāt pa pasauli, sēdēt dažādās konferencēs un rakstīt tviterī par sliktajiem laika apstākļiem Indonēzijā nav liela māksla. Māksla ir nospraust mērķus un tos sasniegt.
Diemžēl rodas iespaids, ka Latvijas diplomātiskie dienesti un valdība nevis iepazīstina ASV ar savām vēlmēm un vajadzībām, bet gan cenšas kā nu katrs prot pēc iespējas uzkrītošāk iztapt aizokeāna partneriem. Tieši kā centieni sarūpēt Klintonei tīkamu sālsmaizi izskatījās tieši šobrīd aktualizētais ebreju kopienas īpašumu restitūciju jautājums. Premjera Valda Dombrovska nelaikā izvirzītais jautājums sniedza Klinonei lāča pakalpojumu, augstās viešņas vizītei radot ne visai labvēlīgu fonu. Priekšplānā izvirzās nevis mūsu un ASV sadarbības projekti visdažādākajās sfērās, bet gan nesakārtotās ebreju lietas. Šogad ir ASV prezidenta vēlēšanu gads, un tas nepārprotami atstāj ietekmi uz šo kutelīgo jautājumu. Taču arī mūsu pusei jāsaprot, ka tas nav juridisks jautājums – ir vai nav jāpārskata privatizācijas process. Tas ir politisks jautājums – kā panākt, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Tas ir, apmierināt ebreju kopienas prasības (jo tās nekad netiks noņemtas no darba kārtības, kamēr ASV būs mūsu galvenais stratēģiskais partneris) un vienlaikus panākt, lai Latvijas sabiedrība šo darījumu akceptē. ASV ir jāpalīdz šo jautājumu risināt.
Latvijas pusei ir jāpārliecina mūsu ģeopolitiskais sabiedrotais, ka ASV ārpolitiskajās interesēs ir panākt, lai Latvijas sabiedrība sajustu, ka abu valstu sadarbība (gribētos jau teikt – draudzība) ir ne tikai drošības, bet arī ekonomiskā izdevīguma jautājums. ASV kā galvenā NATO valsts varētu palīdzēt Latvijas uzņēmumiem vēl ciešāk integrēties NATO militāri rūpnieciskajās un loģistikas struktūrās. Lai tiem Latvijas un ASV nedraugiem, kas mūsu draudzību cenšas nonievāt, dēvējot to par izmantošanu, uz ilgāku laiku aizbāztu mutes un Latvija ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu varētu risināt atbilstoši nemirstīgajiem Raiņa vārdiem – dodot gūtais neatņemams. Šie vārdi vienmēr jāatceras visām pusēm, kuras vēlas draudzēties.