Valdošā koalīcija uzsver, ka beidzot mūsu valstij ir īsts Nacionālās attīstības plāns (NAP), kuram strikti sekojot Latvija tiks izvesta saulītē. Valdībā nolemts, ka NAP vadmotīvs būšot «ekonomikas izrāviens». Var tikai piekrist un ar abām rokām atbalstīt šādu valdības lēmumu.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts iet vēl tālāk un runā par industriālo izrāvienu. Tiktāl viss brīnišķīgi un, var pat teikt, labāk, nekā varēja gaidīt no šīs valdības. Diemžēl tālākais vairs nav tik iepriecinošs. Jo nav paša galvenā – nav pat ieskicēts, kādā veidā šo izrāvienu nodrošināt. Uz kāda pamata notiks izrāviens, jo katram ir skaidrs, ka nepietiek teikt – mums vajag izrāvienu, tagad taisīsim izrāvienu, un ar šo saukļu skandēšanu pietiks. Izskatās, ka izrāviena sludinātāji patiesi domā, ka to var panākt, neveicot nekādas būtiskas izmaiņas ekonomiskajā kursā. Turpinot veco, divdesmit gadus piekopto politiku.
Šo pārliecību apstiprina Pavļuta raksts: Nacionālā industriālā politika – ekonomikas izrāviena pamats. Viņš pamatoti brīdina, ka, «turpinot uzlaboties situācijai ekonomikā, kā arī uzņēmēju un iedzīvotāju noskaņojumam, atgriezīsies vēlme pirkt ārvalstīs ražotas preces un pakalpojumus, tātad turpinās augt arī imports. Lai izvairītos no pirmskrīzes gados piedzīvotās situācijas, ka imports ilgstoši būtiski pārsniedza eksporta apjomus, nepieciešams mērķtiecīgs un straujš turpmāks eksporta apjoma pieaugums, kā arī spēja nodrošināt iekšējo patēriņu ar pašu saražoto (citiem vārdiem – importa aizvietošana).» Ļoti prātīgi vārdi. Ekonomisti brīdina par to, ka valstī tikpat kā nekas netiek darīts, lai neatkārtotos iepriekšējā ciklā pieļautās kļūdas. Joprojām netiek nosaukts un līdz ar to arī novērsts krīzes dziļuma cēlonis – milzīgais privātā parāda apjoms. Tā vietā nemitīgi tiek runāts par valdības fiskālo disciplīnu un par valdības parādu, kas pirms krīzes Latvijā bija viens no mazākajiem Eiropā (tāds tas ir palicis pat pēc milzīgās aizņemšanās). Pirms krīzes privātais parāds Latvijā bija 18 miljardi latu iepretim valdības niecīgajam nepilnu miljardu latu lielajam parādam. Toties bija milzīgs tekošā konta deficīts jeb importa pārsvars pār eksportu.
Kā panākt, lai, Pavļuta vārdiem runājot, «neatgrieztos vēlme pirkt ārvalstīs ražotās preces»? Pavļuts atbildi uz šo jautājumu nesniedz, lai gan tā ir pavisam vienkārša – ir jāīsteno tāda monetārā politika, kas padara importu neizdevīgu, mudina izvēlēties pašmāju ražojumus un veicina eksportu. Tas panākams, turot zemu nacionālās valūtas kursu. Tā kā to dara Polija. Savukārt, ja Latvija arī turpmāk neīstenos savu monetāro politiku, tad mums nav nekādu iespēju novērst «vēlmes pirkt ārzemju preces» atgriešanos, lai ko rakstītu Pavļuts.
Tekošā konta deficītam pretī var likt industriālo izrāvienu. Taču Pavļuts nepaskaidro – kā to panākt? Šādai klusēšanai ir zināms iemesls. Tas, kas nepieciešams izrāvienam, neatbilst esošajai paradigmai. Lai panāktu būtisku ekonomisko izrāvienu un rūpniecības potenciāla atjaunošanu, ir nepieciešamas divas lietas. Abas ļoti sekmīgi tiek īstenotas Polijā. Konkurētspēju veicinoša monetārā politika (zems valūtas kurss) un proaktīva investīciju piesaiste, radot investīcijām labvēlīgu vidi. Pašiem savas monetārās politikas mums nav, bet investīciju piesaiste tiek atbalstīta tikai vārdos, bet ne darbos. Aktīva rīcība investīciju piesaistīšanā realitātē tiek uzskatīta par nevēlamu, jo «investīciju piesaistītājs noteikti grib no tā nopelnīt». Latvijā nav precedenta, kad kāds investīciju piesaistītājs būtu godā celts. Tikai pelts un zākāts. Sabiedrībā valda pārliecība, ka lielākā valsts problēma ir negodīgi politiķi, tāpēc jo tālāk politiķis ir no jebkādām naudas lietām, jo labāk.
Neiespējami panākt ekonomisko izrāvienu, ja politiķi baidās aktīvi aizstāvēt uzņēmēju intereses. Ja Pavļuts un visi citi NAP autori patiesi gribētu īstenot industriālo izrāvienu, tad viņiem nebūtu tālu jābrauc meklēt paraugu, kam līdzināties. Tikai līdz Venstpilij, kur regulāri tiek atklātas jaunas ražotnes un veidojas biznesa inkubatori. Taču Pavļuts drīzāk uz rokām pa Ministru kabinetu staigās nekā atzīs Ventspili par atdarināšanas cienīgu paraugu. Taču, ja mēs ignorējam labo, kas mums deguna galā, tad cerēt, ka «ekonomiskais izrāviens» nāks pats no sevis, ir naivi. Tad atliek jau zināmais – konservatīva, piesardzīga ekonomiskā politika, flegmatiska cīņa ar kārtējām problēmām un runas (ne darbi) par investīciju piesaisti. Tikmēr cilvēki tik brauc prom un brauc. Taisīt izrāvienu citur.