Ir pazīstams kāds sens pastāstiņš par miljonāru, kurš māca dēlam: ja, ieejot veikalā, redzi uzvalkus par 100 un 500 dolāriem, tad nekad nepērc to par 100 dolāriem, jo tad pieradīsi pie maziem ienākumiem. Pērc dārgāko uzvalku, un tu tieksies pēc atbilstošiem ienākumiem, kurus ar darbu arī dabūsi.
Šis pastāstiņš raksturo divas atšķirīgas dzīves filozofijas. Ir cilvēki, kuri visu mūžu iepērkas lētajos veikalos, izvēlas preces ar atlaidēm, bet tā arī nekādi nevar savilkt galus kopā un nemitīgi sūdzas par naudas trūkumu. Savukārt cilvēki, kuri neskatās uz lēto preču plauktiem, parasti var arī atļauties nopirkt ko dārgāku. Ir divas iespējas dzīvot atbilstoši iespējām – mazāk tērēt vai vairāk pelnīt. Vieglākais ceļš ir taupīt, jo jebkurā gadījumā netērēt prasa mazāku piepūli, nekā iespringt, nopelnīt un atļauties dzīvot plašāk. Diemžēl latviešiem taupība, kas bieži vien robežojas ar sīkstulību, ir gandrīz vai gēnos.
Šo latvisko īpatnību nekautrējas izmantot politiķi. Ja paanalizējam Vienotības ekonomiskos uzstādījumus, tad nav grūti konstatēt, ka tajā ir acīm redzama sānsvere taupības jeb, saucot lietas īstajos vārdos, sīkstulības filozofijas virzienā. Savukārt sīkstulība rada sīkmanību, kas nokauj jebkādu produktīvu darbību un pozitīvu attīstību. No šāda skatpunkta paskatīsimies uz šobrīd aktuālo pensiju vecuma paaugstināšanas problēmu.
Neviens neapstrīd, ka demogrāfiskā situācija Latvijā ir ļoti smaga un pensiju sistēmu sagaida grūti pārbaudījumi. Lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju, pērn tika panākta valdības, darba devēju, arodbiedrību un Pensionāru federācijas vienošanās par to, ka pensijas vecums pakāpeniski tiks palielināts, sākot ar 2016. gadu. Sāpīgs lēmums, taču kompromisa vienošanās tika panākta. Šogad, kad valstī ekonomika neuzrāda nekādas ekonomiskās krīzes pazīmes un nodokļu ienākumi tikai pieaug, valdība ierosina lauzt iepriekš panākto vienošanos. Valdošā koalīcija cenšas panākt izmaiņas likumā par pensijām un pensijas vecuma paaugstināšanu uzsākt jau 2014. gadā. Argumenti ierastie – tā vajag, ja gribam ilgtspējīgu pensiju sistēmu. Jāsavelk josta šodien, lai nākotnē dzīvotu labāk. Un taupīgais latvietis jau ir gatavs kārtējo reizi durt jaunu caurumu siksnā un vēl ciešāk savilkt jostu. Ja jau tā vajagot un tā saka valdība.
Kāds ir fiskālais efekts (nevis ienākumi, bet gan izdevumu samazinājumi) no šīm izmaiņām? Ja pensionēšanās vecumu palielina divus gadus agrāk, tad izdevumi pensiju izmaksām divos gados samazinās par 25 miljoniem latu. Sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumi 2012. gadā plānoti 1,26 miljardu latu apmērā. Uz kopējā fona ietaupījums ir pavisam sīkmanīgs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pensionāriem izmaksātā nauda gandrīz visa apgrozās vietējā apritē un atgriežas budžetā caur nodokļiem un citu subjektu ekonomisko darbību. Savukārt pensijas vecuma cilvēku turēšana trūkumā rada spiedienu uz pašvaldību budžetiem un lielā mērā arī uz veselības aizsardzības budžetu.
Šīs labklājības ministres Ilzes Viņķeles bīdītās «reformas» diemžēl grauj uzticēšanos politiskajai varai un politiskajai sistēmai kopumā. Reiz jau Vienotības līderis Valdis Dombrovskis pirms pašvaldību vēlēšanām piekrāpa pensionārus, solot pensijas nesamazināt, taču pēc vēlēšanām no solītā atkāpās. Tagad atkārtojas tāda pati solījumu nepildīšana. Ja pirms gada tas pats V. Dombrovskis ar sociālajiem partneriem vienojās celt pensijas vecumu 2016. gadā, bet tagad par šo vienošanos vairs negrib dzirdēt, tad tas neliecina par politiskās paļāvības principiem. Tas nozīmē pilnīgi pretējo. Sabiedrība varai uzticēties nedrīkst, jo jebkurā brīdī vara konjunktūristisku iemeslu dēļ var no solītā atkāpties.
Tiem, kas ar sajūsmu uztver katru taupības politikas pieteikumu, jāatgādina, ka treknajos gados «taupīgajai» Rīgas domes vadībai pat prātā neienāca aplaimot pensionārus ar bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā. Tad pie varas nāca «izšķērdīgais» Nils Ušakovs un krīzes laikā (!) «populistiski» uzdāvināja pensionāriem bezmaksas braukšanu. Un no tā Rīgas budžets nesagruva. Ja valdība paliktu pie agrākās vienošanās un pensijas vecumu celtu no 2016. gada, arī tad nekāda fiskālā katastrofa nenotiku. Bet vismaz tiktu nodrošināti tiesiskās paļāvības principi.