Premjers Valdis Dombrovskis aizvadītajā nedēļā premjerēšanas ilguma ziņā ir apsteidzis Aigaru Kalvīti un nu atpaliek vairs tikai no Ivara Godmaņa. Dombrovskis un viņa apjūsmotāji mēdz uzsvērt, ka tieši viņš ir izvedis valsti no krīzes,un pats premjers vēl savas darbības laikā uzrakstījis grāmatu, kā sekmīgi pārvarējis krīzi.
Jāatzīmē, ka šī pārliecība par Dombrovski kā glābēju, kurš novērsis katastrofu, ir dziļi iesakņojusies sabiedriskajā apziņā un pat politiskie opozicionāri to īpaši neapstrīd.
Oficiālā leģenda vēsta, ka mūsu valsts bijusi soļa attālumā no bezdibeņa. Ceļš uz drošību vijies caur bīstamu slīkšņu, kur draudīgi akači glūnējuši cits aiz cita, un tieši Dombrovskis mūs izvedis pa šauro taciņu arā no šī purva, kur kļūmīgs solis pa labi vai pa kreisi nozīmējis pazušanu dūksnājā. Šī leģenda ir tik skaista, ka, to apstrīdot, nav iespējams gūt politiskas dividendes, tāpēc arī opozīcijas politiķi, klusi dūdojot, piebalso dombrovskiešu korim. Taču, ja uz lietām paraugāmies, nevis kā mums labāk patiktos, bet kā ir patiesībā, tad atklājas ne tik brīnumjauka aina.
Vispirms jāapzinās, ka Latvijas valsts un latviešu tauta nekādā bezdibenī iekrist vai nogrimt slīkšņā nemaz nevar un visas šīs draudīgās alegorijas, lai cik literāri izteiksmīgas, tomēr ir nekorektas. Ne Latvjas valsts, ne latviešu tauta nevar tā vienkārši pazust no zemes virsas pat tad, ja tai nāktos pasludināt maksātnespēju vai to piemeklētu kādas citas ligas. Taču, ja letālas briesmas nedraud, tad atliek izvērtēt – kas konkrēti mums draudējis un kādu cenu esam samaksājuši par šo briesmu novēršanu. Turklāt izmantojot nevis literāras alegorijas un draudīgus pastāstiņus, bet gan analizējot pavisam konkrētus indikatīvos rādītājus.
Valstij un tautai ir divi rādītāji, kas raksturo valsts un tautas jaudu. Iedzīvotāju skaits un ekonomiskais indikators – iekšzemes kopprodukts (IKP). Visi parējie rādītāji ir otršķirīgi, treššķirīgi un padsmitšķirīgi. Tātad ko mēs redzam? Latvijas valsts IKP 2009. un 2010. gadā samazinājās par 23% un, kā liecina gan tautas skaitīšanas dati, gan dažādu ekonomistu aprēķini, ekonomiskajā emigrācijā no valsts aizbraukuši vismaz 100 000 iedzīvotāju darbspējīgajā vecumā, bet pēc citiem aprēķiniem – pat vēl vairāk. Nodarbināto skaits Latvijā samazinājies par 200 000, bet dzimstība nokritusies līdz rekordzemam līmenim. Valdības parāds no viena miljarda pirms krīzes pieaudzis līdz 5,7 miljardiem latu. Tad, kur redzams šis Dombrovska veiksmes stāsts?
Uz šo jautājumu Vienotības galvenā runassieva Solvita Āboltiņa atbild atbilstoši oficiālajai leģendai – ja Dombrovskis nebūtu izglābis valsti, tad jau pavisam drīz mums nebūtu naudas, ko maksāt skolotājiem, policistiem, ārstiem un, protams, pensionāriem. Izklausās ārkārtīgi pārliecinoši un, galvenais, ļoti uzskatāmi. Saprotami ikvienam. Šai draudīgajai vīzijai gan ir viens mazs trūkums. Pasaules ekonomisko krīžu vēsture rāda – pat ja kaut kas tamlīdzīgs īslaicīgi notiek, valdības ļoti strauji atrod risinājumu, jo citādi demokrātijas apstākļos tās ātri pazūd no skatuves. Aboltiņas piesauktie piemēri ir centieni uzskatāmas, katram cilvēkam saprotamas lietas izlikt priekšplānā, lai nebūtu jārunā par galveno. Proti, vai bija iespējams rīkoties vēl sliktāk un pieļaut vēl lielāku ekonomikas kritumu par to, kādu pieļāva Dombrovskis, pilnīgi nekritiski turpinot Godmaņa iesākto ekonomikas saspiešanas kursu?
Pasaules ekonomiskajā vēsturē miera laikos, turklāt nemainoties sociālekonomiskajai iekārtai, ir tikai viens gadījums, kad ir bijis dziļāks ekonomikas kritiens nekā tas, kādu piedzīvoja Latvija 2009.–2010. gadā. Tā ir 1929.–1933. gada Lielā depresija, kad ASV IKP samazinājās par 33%. Āzijas, Argentīnas un citās pazīstamās krīzēs ekonomikas kritums bija ievērojami mazāks. Latvijā otru pasaules vēsturē dziļāko miera laika ekonomisko krīzi Dombrovskis iztēlo par «veiksmes stāstu». Vienīgi pateicoties atvērtajām robežām, krīze Latvijā tika pārdzīvota salīdzinoši mierīgi. Taču kādas ir sekas? To tautas dzīvā spēka zaudējumu, kādu mēs piedzīvojām Dombrovska valdīšanas gados, diez vai latviešu tautai būs viegli atjaunot. Tāpēc Dombrovskim un Āboltiņai jautājums jāuzdod savādāk. Vai varēja būt sliktāk? Varbūt Dombrovska fani varētu pastāstīt – kas būtu bijis jādara, lai iegūtu sliktākus galvenos (nevis otršķirīgos) indikatīvos rādītājus nekā tos, kurus redzam mūsu valsts statistiskajos pārskatos? To patiešām nav viegli iedomāties.