Klāvs Olšteins paziņojis, ka viņš kļūs par Satiksmes ministrijas (SM) parlamentāro sekretāru. Šis paziņojums bijis pārsteigums gan valdībai, gan arī pašam satiksmes ministram.
Parasti par jauniem norīkojumiem paziņo valdības vadītājs. Premjers Valdis Dombrovskis savukārt paziņojis, ka vēl nekas neesot nolemts un parlamentārais sekretārs tiks apstiprināts tikai pēc jaunā gada un budžeta pieņemšanas. Tikmēr, portāls pietiek.com ziņo, ka Olšteins neformālās sarunās piedraudējis, ka viņa vadītā sešu Saeimas neatkarīgo deputātu grupa nenobalsos par valsts nākamā gada budžeta pieņemšanu, ja viņam netiks piešķirts šis amats. Premjers gan uzsver, ka Olšteina sešnieks esot solījies atbalstīt budžetu un ar šo atbalstu rēķinoties. Lai kā arī būtu, sāk iezīmēties tas, par ko bažas bija jau valdības izveidošanas brīdī. Proti, agri vai vēlu izlīdīs Olšteina sešnieka āža kāja.
Atcerēsimies, ka Dombrovska trešās valdības apstiprināšanas diena izvērtās visai apkaunojoša Latvijas parlamentārismam. Agri no rīta, īsi pirms Saeimas sēdes, kurā bija paredzēts apstiprināt jauno valdību, vienošanos par valdības deklarāciju parakstīja triju koalīcijas partiju vadītāji un seši mazpazīstami Saeimas deputāti, kas veidoja tā saukto Olšteina sešnieku. Olšteina jaunieši izbaudīja nepelnītas slavas mirkli un tobrīd droši vien cerēja uz kaut kādiem taustāmiem labumiem vēlāk.
Zatlera Reformu partijas valdes loceklis Reinis Tukišs intervijā Latvijas Avīzei par iemesliem, kāpēc Olšteins un viņa domubiedri pametuši partiju, izsakās vienkārši: «Piedodiet, bet jābūt ļoti naivam, lai noticētu, ka šis sešnieks aizgāja no ZRP demokrātijas trūkuma dēļ.» Skaidrs, ka olšteiniešus motivēja vēlme izsist maksimālo labumu no savas politiskās prostituēšanās. Runā, ka Olšteins ir iesniedzis koalīcijas partneriem sarakstu ar 23 amatiem, uz kuriem pretendētu olšteinieši.
Ko no tā visa varam secināt? Lai ko teiktu Olšteins, viņa rīcība ir visprimitīvākā politiskā šantāža. Attieksme pret šantāžistiem var būt divējāda. Vai nu sākt piekāpties un tad rēķināties, ka prasībām gala nebūs nekad, vai arī jau pašā sākumā šantāžists jānoliek pie vietas. Tas, ka Dombrovskis vēlas atlikt Olšteina apstiprināšanu kārotajā amatā, liecina, ka premjers šo patiesību itin labi saprot un nav noskaņots pakļauties šantāžistiem. No otras puses, arī Olšteina paziņojums tajā pašā dienā, kad finanšu ministrs Andris Vilks iesniedza Saeimā 2012. gada budžeta projektu, acīmredzami nav nejaušs. Olšteins jūt, ka var tikt politiski pieredzējušāku spēlētāju apspēlēts, un cenšas atgādināt par kādreiz solīto.
Patiesības labad Olšteinam zināmā mērā ir taisnība, un viņam kaut kāds kauls no varas galda pienākas. Galu galā valdības veidošanas laikā tieši Zatlera partijai nelojālais Olšteina sešnieks deva Vienotībai nepieciešamo handikapu sarunās ar koalīcijas partneriem, būtiski mainot spēku samēru, kas bija izveidojies uzreiz pēc vēlēšanām. Vēl pirms valdības apstiprināšanas Valsts prezidents Andris Bērziņš trīs reizes aicināja nominēto valdības vadītāju Dombrovski labi padomāt par valdības sastāvu. Prezidents norādīja, ka uz olšteiniešiem nevar paļauties, jo tie, kas nodevuši vienreiz, uzticību nevieš un, iespējams, nodos atkal. Taču tobrīd Dombrovskis un aiz viņa un zatleriešiem stāvošie politekonomiskie grupējumi gribēja tikai vienu – lai ātrāk tiktu apstiprināta valdība un varētu uzsākt «lietu kārtošanu». Tādā brīdi var solīt pilnīgi jebko un arī prasīt var jebko. Olšteins prasīja kontroli pār Satiksmes ministriju, un viņam tas arī tika apsolīts.
Nav pamata domāt, ka kaut kādas politekonomisko grupējumu pretrunas traucē Olšteina apstiprināšanu parlamentārā sekretāra amatam. Drīzāk valdībā sāk iezīmēties sistēmiskas pretrunas, jo Olšteina sešnieks tomēr nav nedz partija, nedz frakcija, un viņa neprognozējamība ilgtermiņā var kļūt par traucējošu elementu valdības ieeļļotajā zobratu mehānismā. Svešķermeni, kas izraisa graboņu dzinējā. Olšteiniešus var paciest, ja viņi stāv klusu, atbalsta valdību un balso kā vajag. Tiklīdz Olšteins aktivizējas, pēc uzlādēšanās Vecrīgas restorānos kafijojot ar dažādām prominentām personām, tā viņš kļūst par migrēnu tiem, kuriem ar viņu kopā ir jāstrādā. Pats Olšteins ir tik ļoti iezīmējies kā bezprincipiāls karjerists, ka viņa politiskā nākotne nav apskaužama. Tad nu atliek grābt, ko var sagrābt. Kaut vai lietojot šantāžu. Pēc Dombrovska attieksmes pret šo tipāžu varēs spriest par pašas valdības morālo tīrību.