Pēdējā laikā Latvijā parādījies jauns bubulis – Laimes lācis. Tiklīdz kāds ieminas par politiskās sistēmas maiņu un tautas vēlētu prezidentu, tā atskan augsprātīga ironija par naivo latviešu veltīgajām cerībām uz Laimes lāci, kurš atnākšot un visu mirklī sakārtošot. Tā nebūšot, tāpēc jādzīvo, kā ir, un pašiem ar visām problēmām jātiekot galā.
Laimes lāča noliedzēju argumentu ticamību vispirms jau grauj to ekstrēmais raksturs. Kāpēc slīgt galējībās un teikt – atnāks un uzreiz mirklī sakārtos? Var taču vienkārši teikt, ka spilgts politisks līderis, kurš var piedāvāt nāciju vienojošas un mērķtiecīgam darbam mobilizējošas idejas, varētu panākt pozitīvu lūzumu valsts attīstībā. Šādu līderi var atrast gluži demokrātiskā ceļā, mainot Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un paplašinot tā pilnvaras. Kāda gan šim politiskās sistēmas maiņas procesam saistība ar nievājošo Laimes lāci? Rodas iespaids, ka Laimes lāča piesaukšana bieži vien tiek izmantota vienīgi kā attaisnojums politiskā status quo saglabāšanai. Lai nekas nebūtu lielos vilcienos jāmaina. Lai varētu mierīgi dzīvot pa vecam, tāpat kā esam dzīvojuši šos divdesmit gadus. Uzskatot, ka viss ir labi, lēnām attīstāmies pareizajā virzienā un gan jau beigu beigās kaut kā ar Dievpalīgu izķepurosimies.
Šādu pieņēmumu varētu pieņemt, ja būtu pārliecība, ka latvieši kā nācija ir jau nobriedusi. Šādas pārliecības nav. Latvieši kā nācija nav izgājusi to attīstības fāzi, kad tā sajūt personificētu varu, kas par to rūpējas. Nācijas attīstība ir ļoti līdzīga atsevišķa cilvēka attīstībai. Bērnam ir vitāli nepieciešams just, ka viņš ir vajadzīgs saviem vecākiem, ka viņu mīl un par viņu rūpējas. Ja viņš ir audzis savā vaļā un neviens par viņu nav rūpējies, tad arī viņš izaugs par tādu, kas vēlākā dzīvē ne par vienu nerūpēsies un pat dusmosies, ja kāds to darīs. Tā kā neviens par latviešiem nekad nav rūpējies, tad arī latviešu valdības pat nedomā par šādu pienākumu. Lai brauc projām, netaisāmies ne ar vienu auklēties, – šo uzstādījumu precīzi formulē finanšu ministrs Andris Vilks. Viņš var taisnoties, ka ir nepareizi saprasts, bet patiesībā ir grūti pateikt vēl precīzāk. Viņš pat īsti nesaprot, ko viņam pārmet, jo valdības nerūpēšanās par iedzīvotājiem viņam šķiet pašsaprotama.
Vilks nav vienīgais, kas tā domā. Tā domā vairākums latviskā establišmenta. Tas izriet no iepriekšminētās pieredzes. Vienīgais brīdis, kad latviešu tauta izjuta kaut kādas rūpes un gādību par sevi, bija īsais Ulmaņa diktatūras laiks. Šis laiks latviešu tautas apziņā ir iespiedies kā zelta laikmets neatkarīgi no tā, kāds tas patiesībā ir bijis. Diemžēl šis posms bija ļoti īss un beidzās nevis ar pakāpenisku nācijas izaugšanu no šādu attiecību rāmja, bet gan tā vardarbīgu sagraušanu. Rezultātā nācijas nobriešanas process tika aprauts un attīstījās pa kroplīgu ceļu.
Mūsdienu latviešu problēma ir tā, ka šīs paternālās varas un tautas attiecības Rietumeiropas nācijas izgājušas jau sen un tagad šādas attiecības skaitās arhaiskas un nemodernas. Latviešu viedokļu līderi cenšas uzturēt ilūziju, ka vienmēr esam bijuši piederīgi Eiropas kultūras tautām, ne par matu sliktāki kā dāņi vai zviedri un arī tagad nekādi karaļi vai vadoņi mums nav vajadzīgi. Protams, atzīt, ka esam mentāli vēl nenobriedusi nācija, nav nekāds gods, bet vēl muļķīgāk ir izlikties par pieaugušiem un tēlot demokrātus, kad vēl ūsas neaug.
Nav jau jādibina monarhija vai jāatjauno Ulmaņa autoritārais režīms. Ir vienkārši jābeidz paniski baidīties no spēcīga līdera. Tieši otrādi, šāda līdera parādīšanās ir jāveicina un visādi jāatbalsta. Turklāt bez bērniem raksturīgās baidīšanās no dažādiem bubuļiem. Ir jāsaprot, ka bailes no līdera nav brieduma pazīme. Tā ir vājuma pazīme.