Politiskais apskatnieks Ivars Ījabs žurnālā Rīgas laiks, runājot par Latvijas valsti, raksta: ".. tam ir pavisam citāds skanējums valstī, kuras elite līdz šim ir maz ko darījusi, lai valstī veicinātu..." Šoreiz nav svarīgi, ko elite atkal nav veicinājusi. Svarīga ir šīs elites piesaukšana un tradicionālā vainošana mūsu grūtajā liktenī. Cik šī nenoteiktā, no katra paša atdalītā elites vainošana ir pamatota?
Latvijā itin visos līmeņos – no alus kausa cilātāju līdz akadēmiskajām aprindām – valda pārliecība, ka Latvijas galvenā problēma ir – valdošās elites alkatība, nevēlēšanās domāt par tautu, stulbums domāšanā un tizlums darbībā. Citiem vārdiem, neveicas mums ar vadītājiem. Vieni vienīgi blēži, zagļi un stulbeņi pār mums ir valdījuši un, izskatās, turpina valdīt. Šajā mirklī šo pieņēmumu savietosim ar realitāti un pārbaudīsim tā atbilstību. Kā? Pavisam vienkārši. Izmantosim atsvešināšanās metodi. Lai arī Latvija, tāpat kā jebkura cita valsts ir unikāla, sabiedrisko procesu mehānika visur darbojas pēc vienādiem vai ļoti līdzīgiem principiem.
Ņemam trīs valstis – Zviedriju, Kirgizstānu un Zimbabvi. Zviedrijā regulāri notiek vēlēšanas, mainās valdības, bet brīnumainā kārtā viņiem nemitīgi veicas – zagļus, blēžus un stulbeņus kaut kā neievēlē. Atšķirībā no mums, kam tikpat nemainīgi neveicas. Ejam tālāk.
Kirgizstānā arī notiek vēlēšanas – tiek ievēlēts prezidents un parlaments, taču viņiem neveicas. Tāpat kā mums. Tautā rūgst neapmierinātība, un laiku pa laikam sākas nemieri, notiek tādas kā revolūcijas, un prezidenti nomainās. Pēc pēdējās revolūcijas pat tika grozīts valsts pārvaldes modelis un prezidentālā iekārta nomainīta ar parlamentāro. Kā jūs domājat – vai šis pārmaiņas būtiski uzlabos Kirgizstānas attīstības vektoru un nākotnē redzēsim šo valsti kā uzplaukuma oāzi Centrālāzijas valstu vidū? Diez vai. Katrā ziņā ar veiksmi vai neveiksmi tur ir pavisam mazs sakars.
Zimbabve vēl pirms 30 gadiem bija viena no Āfrikas attīstītākajām valstīm – Rodēzija. Tur balsoja vienīgi baltie. 1979. gadā starptautiskā spiediena ietekmē balto mazākums valstī ieviesa vispārējo demokrātiju un pie varas likumīgā, demokrātiskā ceļā nonāca pretaparteīda kustības līderis Roberts Mugabe. Un valda joprojām, lai gan notiek gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas, Zimbabvi par atdarināšanas cienīgu paraugu šodien diez vai kāds atzīs.
Ko vēlos teikt, minot šos piemērus? Tikai atgādināt līdz banalitātei novazāto patiesību, ka demokrātijas apstākļos valsts elite samērā precīzi atspoguļo pašas nācijas morāli ētisko seju. Ikvienā Latvijas politiskajā spēkā mēs viegli atpazīstam visu brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku tēlu galeriju. Tur ir gan Ķencis, gan Švauksts, gan Pietuka Krustiņš, gan Prātnieks un neiztrūkstošā Oliņiete. Jautājums – kāpēc ļaujam šiem personāžiem pār sevi valdīt?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Tāpēc, ka tie paši Kaudzīšu aprakstītie Slātavas un Čangalienas iedzīvotāji vien esam un šos prātniekus un oliņietes valsts pārvaldes virsotnē ievēlējam. Demokrātiskā sabiedrībā vainot ilgstošā valsts mazspējā valdošo eliti nozīmē apšaubīt demokrātiskās sistēmas efektivitāti. Visas augsti attīstītās valstis līdz salīdzinoši augstam dzīves standartam nonāca ierobežotas demokrātijas ceļā. Daļējs izņēmums ir imigrantu zemes – ASV un Austrālija, kur šo zemju nācijas jau no sākta gala veidoja uzņēmīgi cilvēki, kuri nebaidījās šķērsot okeānus. Neuzņēmīgie palika vecajā kontinentā, kur par nācijas attīstību rūpējās karaļi, aristokrātija, sev tiesības sīvā cīņā izsitusī buržuāzija un teicami izglītota inteliģence. Vēl pirms 100 gadiem tiesības vēlēt savus vadītājus nebija katram slīmestam, kurš attiecīgā zemē piedzimis. Vēlēšanu tiesības bija tikai tiem, kas piederēja pie noteiktas sabiedriskās kārtas. Vienkāršā valodā runājot, vēlēja tikai solīdi cilvēki, lubraki ne. Rezultātā sabiedrības advancētākā daļa vilka aiz sevis pārējo tautas daļu.
Kādi secinājumi rodas? Ir paškritiski jāatzīst, ka latviešu tauta līdz parlamentārās demokrātijas līmenim acīmredzot nav nobriedusi un tāpēc šāds demokrātijas standarts darbojas nevis nāciju attīstoši, bet gan attīstību bremzējoši. Kamēr mēs šo rūgto patiesību neatzīsim un sevi mānīsim ar stāstiem par neveiksmīgi savēlēto eliti, kas nemaz nav nekāda elite, tikmēr mūsu ceļš no viena grāvja otrā turpināsies. Vienīgā alternatīva ir spēcīgs nācijas līderis, aiz kura ies tauta, nevis kā tagad, kad politiskā šļura cenšas par varītēm izdabāt savam elektorātam un mēķtiecīga darba vietā notiek savstarpēja apriešanās.