Ekonomikas ministrijas nolikuma pirmais punkts – Ekonomikas ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās politikas jomā. Otrais punkts – Ministrija ir tieši pakļauta ekonomikas ministram. Tātad atbildīgais par valsts ekonomisko politiku ir ekonomikas ministrs. Šobrīd tas ir Artis Kampars (Vienotība).
Kamparam ir sava recepte Latvijas ekonomisko problēmu risināšanai, kuru viņš paudis portālam nozare.lv. Viņaprāt, esot pārāk daudz cilvēku, kuri neko nedarot, tikai saņemot no valsts. Pēc Kampara domām, valstij pēc iespējas īsāku brīdi jāuztur šie liekēži (bezdarbnieki) vai jāsamazina izsniedzamo pabalstu apjoms (bērniem). Diemžēl Kampars nenosauca vēl kādu iedzīvotāju kategoriju, kuri saņem no valsts, bet neko vai tikpat kā neko nedara. Šo kategoriju Kampars nenosauca ļoti saprotamu iemeslu dēļ – jo pats tajā ietilpst.
Jau minējām Ekonomikas ministrijas funkcijas un atbildību. Kampars ir atbildīgs par valsts ekonomisko politiku. Kritēriji, pēc kā noteikt valsts ekonomiskās politikas efektivitāti, ir ļoti konkrēti. Visā pasaulē valsts ekonomikas veselību nosaka pēc diviem galvenajiem kritērijiem – iekšzemes kopprodukta (IKP) un nodarbinātības dinamikas. Visi pārējie ekonomiskie rādītāji ir otršķirīgi un pat treššķirīgi. Kampars darbojas (roka neceļas rakstīt – strādā) ekonomikas ministrijā jau vairāk nekā divus gadus. IKP 2009. gadā samazinājās par 18,0%, bet 2010. gadā par 0,3%. Varam pieņemt, ka pie 2009. gada IKP katastrofālā krituma Kampars nav vainīgs. Viņš par ministru kļuva 2009. gada martā un ekonomiskos procesus strauji ietekmēt nevarēja. Taču atbildību par 2010. gada ekonomiskajiem rādītājiem viņš nekādi nevar novelt uz kādu citu. Tur nu par valsts tautsaimniecības stāvokli, atbilstoši ekonomikas ministrijas nolikumam, pilnībā atbild Kampars.
Latvijas ekonomika 2009. gadā piedzīvoja nepieredzēti dziļu kritienu. Varētu domāt, jo zemāka bāze, jo vieglāk panākt kaut minimālu augšupeju. Diemžēl pērn Latvijas ekonomika turpināja sarukt par 0,3%. Lai arī mūsu kaimiņvalstis 2009. gadā piedzīvoja ļoti smagu ekonomikas lejupslīdi, nedz Lietuvai, nedz Igaunijai 2009. gadā nebija tik dziļa kritiena. Tomēr abas mūsu kaimiņvalstis 2010. gadā pamanījās uzrādīt ekonomikas izaugsmi – Lietuva par 1,3%, bet Igaunija – par 3,1%. Straujāka, nekā prognozēts, ekonomikas atveseļošanās Eiropā ļauj Kamparam stāstīt, ka ekonomikas izaugsme jau notiekot. 2010. gada 4. ceturksnī IKP pieaudzis par 3,7% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 4. ceturksni. Taču Kampara nopelnu tur nav. Mūsu kaimiņiem IKP audzis straujāk. Lietuvā – par 4,6% un Igaunijā – par 6,6%. Ja mūsu kaimiņi pie augstākas bāzes varējuši panākt augstākus pieauguma rādītājus nekā mēs pie zemākas bāzes, ir skaidrs, ka mūsu valsts ekonomiskā politika, par kuru atbildīgs Kampars, ir nesekmīga.
Pasaulē pieņemts, ka katrai ar ekonomiku saistītai valsts iestādei ir savi galvenie uzdevumi un darbības jomas. Centrālā banka atbild par inflāciju un valūtas kursu, Finanšu ministrija par budžeta deficītu un valsts parādu, bet Ekonomikas ministrijas galvenais lauciņš bez jau pieminētā IKP ir bezdarba līmenis. Apgalvojot, ka Latvijā ir pārāk daudz to, kuri saņem no valsts, neko nedarot, Kampars demonstrē Pabrika cienīgu cinismu, jo par augsto bezdarba līmeni valstī atbildīgs ir neviens cits kā viņš pats. Jaunu darba vietu radīšana ir Ekonomikas ministrijas galvenais uzdevums, nevis vēja parku licenšu izsniegšana saviem draugiem, kā acīmredzot domā Kampars. Vēl varētu saprast, ja ar līdzīgiem izteikumiem klajā nāktu kāds Rungaiņa tipa baņķieris, bet, ja ar pārmetumiem bezdarbniekiem par to, ka viņi it kā nemeklē darbu, mētājas pats šā bezdarba galvenais vaininieks, tad var tikai pabrīnīties, kur Vienotība šādus ministrus atrod. Teikt, ka bezdarbnieki paši vainīgi, ka nemeklē darbu, varbūt var, ja bezdarba līmenis valstī ir zems un ir pieejamas daudzas vakances. Apstākļos, kad uz katru brīvo darba vietu ir desmit un vairāk darba meklētāju, runāt par negodprātīgiem bezdarbnieku pabalsta saņēmējiem ir vairāk kā nekorekti. It īpaši, ja to saka pats par nodarbinātību atbildīgais ministrs.
Patiesībā Kampars atrodas ļoti labvēlīgos, lai neteiktu, saudzējošos, apstākļos. Ja Latvijā nebūtu atvērtas robežas un brīvs ES darbatirgus, enerģiskāko bezdarbnieku pūļi jau sen būtu pieprasījuši tik neizdarīga ministra demisiju. Tikai tas, ka aktīvākie darba meklētāji no Latvijas jau ir aizbraukuši, ļauj Kamparam netraucēti brūķēt muti un uzbrukt sociālajiem budžetiem. Lai kādas pīles par potenciālajām ministru maiņām tiktu palaistas, ir nepārprotami skaidrs, ka uz nekompetentākā nasing spešal ministra titulu visdrošāk pretendē tieši Kampars.