Ja paklausās Vienotības skaļākos atbalstītājus, tad rodas iespaids, ka nodokļu celšanai un sociālo programmu apcirpšanai nav alternatīvas. ZZS, kas strikti iestājas pret pensiju un pabalstu apgriešanu, esot bezatbildīgi, jo paklausīgi neatbalsta Finanšu ministrijā iecienītās griezēju metodes, apgalvo griešanas entuziasti.
Taču, pirms sākt iet pa ierasto ceļu – atņemt tiem, kas visneaizsargātākie, jāapskatās, vai nav citu risinājumu. Un tādi ir.
Jau 2011. gada valsts budžeta pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka tas ir tikai pagaidu budžets, kurš tuvākajos mēnešos būs jāgroza. Straptautisko aizdevēju pieprasītie 50 miljoni latu nav nekas negaidīts un pārmērīgs. Tas ir vienkāršs atgādinājums pie varas esošajiem grāmatvežiem, ka laiks beidzot uzsākt nu jau bēdīgi slavenās strukturālās reformas, par kuru nepieciešamību runā jau vairākus gadus. Tiesa, Finanšu ministrijai ir īpatnēja izpratne par to, ko saukt par strukturālajām reformām. Līdzšinējā darbība liecina, ka nodokļu celšana un sociālo programmu apcirpšana ir to prioritārais virziens.
Vienotības propagandisti pārmet ZZS, ka tie noraida Vienotības budžeta konsolidācijas priekšlikumus, neko nepiedāvājot vietā. Diemžēl Vienotības lakstīgalām ir ļoti selektīva redze un dzirde. Te gan vairāk iederētos cits Latvijas faunas putns – mednis, kurš riesta laikā dzird tikai pats sevi un apkārtni neuztver. ZZS izvirza virkni priekšlikumu, kas vistiešākajā veidā raksturojami
kā strukturālās reformas. Priekšlikumu pamatdoma ir vienkārša – kamēr budžetā ir lieli neizskaidrojami tēriņu pieaugumi, nav iespējams runāt par samazinājumiem sociālajā sfērā. Vispirms rūpīga katras izdevumu pozīcijas analīze, un tad varam iet tālāk. Kā var samazināt atalgojumu, teiksim, policistiem vai skolotājiem, ja vienlaikus tiek palielināti izdevumi ārvalstu komandējumiem par miljonu latu? Var iebilst, ka uz kopējā konsolidācijas apjoma tam nav nozīmīgas ietekmes. Taču šī budžeta pozīcija pilnā mērā izsaka budžeta veidošanas filozofiju, veido budžeta politisko seju. Izdevumu palielinājums ārvalstu komandējumiem par vienu miljonu latu ir aptuveni tikpat liels kā Finanšu ministrijas ierosinātais ietaupījums, samazinot skolotājiem par 50% piemaksas par burtnīcu labošanu. Lūk, Vienotības pārziņā esošās Finanšu ministrijas izpratne par konsolidācijas jēgu – atņemt katram skolotājam 50 latu, lai ierēdniecības aparāts varētu vairāk un lepnāk pabraukāties pa ārzemēm. Jā, šis priekšlikums ir noraidīts, bet jau tā parādīšanās vienlaikus ar izdevumu palielinājumu komandējumiem jāuztver kā trauksmes signāls. Tas signalizē, ka konsolidācijas virziens ir pilnīgi aplams.
Nav runa par skaitļiem. Runa ir par filozofiju. Ja budžeta izdevumi atlīdzībai jeb, citiem vārdiem, algām pieaug par 27 miljoniem latu, tad cik gan nekaunīgiem jābūt, lai atļautos ķerties klāt pensijām un bērnu pabalstiem? Vai tiešām prokurori un tiesneši ir valstī materiāli visneaizsargātākās iedzīvotāju kategorijas, kuriem jāceļ algas uz vispārējā griešanas fona? Tagad daudz tiek runāts par dažādām sarkanajām līnijām. Izskatās, ka budžeta veidotāju sarkanā līnija ir – valsts augstākās ierēdniecības materiālā komforta līmenis ir neaizskarams. Var griezt visiem, tikai ne pašiem. Tas neattiecas tikai uz atalgojumu.
Kopš krīzes sākuma un nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas brīža telpu īres cenas ir ievērojami kritušās. Ikvienā lielākā ēkā stāv tukšas daudzas biroju telpas. Tāpat samazinājies valsts pārvaldē strādājošo skaits, kas ļauj samazināt izmantoto telpu apjomus. Likumsakarīgi, ka izdevumiem telpu īrei valstī kopumā būtu ievērojami jāsamazinās. Telpu īrēšana no privātpersonām vispār būtu jāizbeidz. Praksē izmaiņas kopš 2008. gada ir pavisam niecīgas. Izdevumi telpu īrei un nomai ir samazinājušies no 31 miljona latu līdz 28 miljoniem latu gadā. Strādājošo skaits samazinājies par 24%, īres maksas samazinājušās vairāk nekā uz pusi, bet valsts izdevumi telpu īrei samazinājušies par dažiem procentiem. Šie procenti vislabāk parāda, ka kaut kas sistēmā nav kārtībā. Kas tiek darīts, lai budžeta iestādes pārstātu maksāt šodien neadekvātas īres maksas privātajiem ēku īpašniekiem? Šis un citi iepriekšminētie jautājumi ir tie, uz kuriem Finanšu ministrijai jādod atbilde, pirms tā iesniedz priekšlikumus, kas skar sociālo jomu. Daudz piesauktās strukturālās reformas jāsāk ar katras izdevumu pozīcijas rūpīgu analīzi. Tikai tad varēs pārmest ZZS, ka tā noraida Vienotības konsolidācijas priekšlikumus, kad tai vairs nebūs iespējas norādīt uz neizskaidrojamiem budžeta tēriņu pieaugumiem. Kamēr budžetā ir vērojami daudzi trekno gadu recidīvi, šie pārmetumi ir nepamatoti.