Satversmē rakstīts, ka valdība krīt, ja netiek apstiprināts valdības budžets. Kāpēc tik strikti? Varētu taču kaut ko pielabot, pielipināt un vēlreiz mēģināt likt uz balsošanu, bet nē.
Nobalsoja pret budžetu, un valdība pilnā sastāvā noliek pilnvaras. Izskaidrojums ir vienkāršs. Budžets ir galvenais valdības politikas instruments. Kāds budžets – tāda valdība. Tāpēc, raugoties uz šo budžetu, mēs varam redzēt Dombrovska valdības patieso seju. Ko mēs tajā redzam?
Nenoteiktību. Ja budžets ir valdības galvenais politikas instruments, tad svarīgi, kas šo instrumentu veido. Kā – kas? Valdība, protams! – var iesaukties cilvēks, kas valdības sēdēs nekad nav piedalījies. Patiesībā viss ir mazliet citādi. Notiek valdības sēde, kuru nomināli vada premjers Dombrovskis. Ministri cits pēc cita runā un aizstāv savu nozari dažās no fiskālā viedokļa mazietilpīgās, bet no nozares viedokļa vitāli svarīgās lietās. Nekādas apspriešanās nenotiek. Dombrovskis paskatās uz finanšu ministru Vilku, tas izliekas kaut ko pētām datora monitorā, un tad pie mazas improvizētas tribīnes piesteidzas kāds Finanšu ministrijas ierēdnis un paskaidro, kāpēc ministra ierosinājums ir nepieņemams. Dombrovskis kaut ko zem deguna nobubina, un ar to arī jautājums no darba kārtības tiek noņemts. Ja ministrs vēl spurojas pretī, tad kājās ceļas Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis un labi trenētā balsī ministru atsēdina savā vietā. Nekādas debates vai ministru solidaritātes izpausmes nenotiek. Varētu jau teikt, ka tas ir Bičevska budžets, ja vien valdības vadītājs nebūtu Dombrovskis.
Nekompetenci. Dombrovskis savās runās labprāt operē ar skaitļiem, kas var radīt iespaidu, ka viņš labi orientējas budžeta detaļās. Taču, rūpīgāk ieklausoties, ievērojam, ka viņš ļoti bieži atsaucas uz Finanšu, Labklājības vai citu ministriju aprēķiniem, kuros nav nemaz līdz galam iedziļinājies. Tas visuzskatāmāk bija redzams intervijā LNT raidījumā
900 sekundes. Uz jautājumu, kāpēc pirms vēlēšanām tika solīts budžetu konsolidēt proporcijās – vienu trešdaļu uz ienākumu palielināšanas un divas trešdaļas uz izdevumu samazināšanas rēķina, bet tagad šīs proporcijas apgriezti mainītas, Dombrovskis atbildēja šādi: "Tas ir jājautā Finanšu ministrijai, uz kādiem principiem viņi šo proporciju rēķināja. [..] Par detalizētajiem aprēķiniem, uz kāda pamata viņi to ierosināja, būtu jājautā viņiem, tai skaitā arī bijušajam ministram." Pārtulkosim Dombrovska teikto no politiķu valodas cilvēku valodā. Pirms vēlēšanām Repše man reiz ieminējās par šādam proporcijām, man tās likās noderīgas vēlētāju balsu zvejošanai, un tās es atkārtoju visās iespējamās vietās. Ja jūs interesē, no kurienes Repše tās proporcijas rāva, tad prasiet viņam, man nav ne jausmas. Tās bija tikai tādas pirmsvēlēšanu frāzes bez kādas jēgas un satura.
Demagoģija. Ne ar kādu matemātisko loģiku nav izskaidrojama Dombrovska tēze, ka jaunās izmaiņas darbaspēka nodokļos esot ar progresivitātes elementiem. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pazemināšana par 1% nekādi nevar kompensēt sociālā nodokļa iemaksu palielinājumu par 2%. Un ir pilnīgi vienalga, vai tu saņem minimālo algu vai tūkstošus. Minimālā alga no nākamā gada paredzēta 200 latu, kas šīs minimālās algas saņēmējam (tāpat kā visiem citiem) nozīmē papildu 4 latu iemaksas sociālajā budžetā un nepilnu 2 latu ietaupījuma no nodokļa pamatlikmes samazināšanas. 1% ir mazāk nekā 2%, vienalga, kā rēķini. Pat vēl vairāk. Tā kā sociālā nodokļa iemaksu aprēķina no pilnas algas, neņemot vērā neapliekamo minimumu, tad iznāk, ka mazturīgie cieš proporcionāli vēl vairāk. Jā, bet par
7 latiem tiek palielināts nodokļu atvieglojuma apmērs par apgādībā esošu personu, iesauksies Dombrovska fani. Ar nodokļiem neapliekami 7 lati veido nepilnus 2 latus uz rokas. Tātad, viens no vecākiem par katru bērnu saņems nepilnus 2 latus vairāk. Tajā pašā laikā kā nevajadzīgs tiek noņemts ģimenes pabalsts par katru bērnu – 8 lati, kas vairāk nekā četras reizes pārsniedz atvieglojuma palielinājumu. Kur te progresivitāte?
Rezumēsim. Nenoteiktība jeb peldēšana pa straumi, nekompetence jeb paļaušanās uz citiem (FM ierēdņiem) un demagoģija jeb
PR elementu pārsvars par valstisko atbildību. Kāda mana paziņa, kura nesen pārcēlusies strādāt savā specialitātē uz Rietumiem, teica – ilgi turējos pie sava patriotisma un domāju, ka tieši Latvijā varēšu ar zināšanām un spējām būt visnoderīgākā, bet nu man tas mūsu tizlums un gļēvulība ir piegriezies. Tizlums un gļēvulība ir tas, kas raksturo esošo valdības politiku. Taču jāuztraucas ne jau par Dombrovski, bet par to, ka šāda politika latviešu tautai ir pieņemama.