Mazs, triju ne pārāk respektablu personu pikets ar neciliem A4 formāta rasismu nosodošiem plakātiņiem rokās liecināja, ka opozīcijas ierosinātais ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisijas pieprasījums ir tikai ģenerālmēģinājums. Neviens nopietni sašūpot valdību nebija plānojis.
Demisijas pieprasījums tika noraidīts. Kristovskis paliek amatā un var tīksmināties par drīzo iespēju pazīmēties gaidāmajā NATO samitā Lisabonā. Taču Kristovska problēmu tas nenoņem. Pareizāk sakot, Vienotības un Dombrovska jaunās valdības problēmu, kas saucas – Kristovskis.
Lieta tāda, ka Kristovskis ir pašreizējais Vienotības formālais vadītājs. Viņš vienlaikus ir vadītājs vēlēšanās lielākos panākumus ieguvušajai Vienotības frakcijai – Pilsoniskajai savienībai. Tieši Kristovska augstais partijas rangs viņam ļāva pieprasīt un arī dabūt prestižo ārlietu ministra amatu. Tajā pašā laikā Kristovskis, maigi sakot, nav diez cik piemērots šim amatam, un sarakste ar tādiem personāžiem kā Slucis ir tam apliecinājums. Nav pat svarīgi, vai Kristovskis ir piekritis Sluča apgalvojumiem vai nav, svarīgi, ka Kristovskis viņu uzrunā kā senu draugu – sveiks, Aivar! Princips – pasaki, kas tavi draugi, pateikšu, kas esi pats – politikā un sevišķi jau diplomātijā tiek izmantots kā viens no svarīgākajiem personas vērtēšanas kritērijiem. Ja tev draugos ir cilvēki, kuri izsaka Rietumu elitārā sabiedrībā nepieņemamus uzskatus, tad jārēķinās, ka tas var radīt nevēlamas sekas.
Lai tiktu laukā no kutelīgās situācijas, kurā bija nonācis Kristovskis un Vienotība, tika nolemts upurēt Sluci. Pārfrāzējot Bībeli, Saeimas ārkārtas sēde vēl nebija beigusies, kad Slucis jau trīs reizes bija noliegts. Gan Kārlis Šadurskis, gan Ilma Čepāne, gan pats Kristovskis strikti norobežojās no sava kādreizēja partijas biedra un sponsora, taču politiski nepietiekami apkaltais vislatvietis Raivis Dzintars naivi pajautāja, par ko tad Sluci no partijas izmetuši?
Tas, ka Sluci izmeta no partijas un viņam atdeva apjomīgos ziedojumus, no vienas puses, jāvērtē pozitīvi, taču tas, ka šis solis sperts tikai tagad, liecina par daudz lielākām problēmām. Proti, ārlietu ministra pārstāvētās partijas vadībai Sluča izteikumi ir nevis organiski nepieņemami, bet gan nepieņemami tāpēc, ka tā vajag. Vai atgriežamies padomju laikos, kad virtuvē varēja teikt vienu, bet no tribīnes - citu? Ja kāds partijas iekšējā sarakstē būtu ierosinājis ieviest Latvijā otru valsts valodu, tad viņš būtu momentā apklusināts un vēstulei, kas satur šādu teikumu, Kristovskis neatbildētu ar vārdiem – piekrītu tavam redzējumam. Tas liecina, ka Sluča demokrātiskā sabiedrībā nepieņemamie uzskati ir partijai samērā tuvi. No tā izriet nākamais secinājums. Visi PS un arī Vienotības lozungi par tā dēvētajām Rietumu vērtībām ir konjunktūras diktēti saukļi, zem kuriem nav nekādas fundamentālas pārliecības. Rietumu vērtības šajā vidē ir nevis kā vienots pasaules uzskats, bet atsevišķas tēzītes, ar kurām piesegties vai, gluži otrādi, kuras izbīdīt priekšplānā, kad jārunā ar Sorosa tipa sponsoriem.
Zīmīgi, ka par Sluča un Kristovska saraksti, kā ūdeni mutē ieņēmušas, klusē tādas Rietumu politiskās kultūras misionāres kā Providus, Politika.lv un citas. Tas kārtējo reizi apliecina, ka šīs nevalstiski ārvalstiskās organizācijas patiesībā ir vien Vienotības PR aģentūras, kuru uzdevums ir skalot sabiedrības smadzenes savu klientu interesēs. Savukārt, ja partijas biedriem Sluča uzskati ir sirdī tuvi, tad viņa izslēgšana no partijas tikai tādēļ, lai Kristovskis varētu turpināt atrasties ārlietu ministra amatā, ir farizejiska. Tā robežojas ar nodevību. Vēl nesen bija – Sveiks, Aivar! Pievienojos tavam redzējumam, bet tagad jau – Aivar, nemaisies pa kājām, negribu tevi vairs pazīt. Izcils liekulības un bezprincipialitātes paraugs. Un tāds nu mums ārlietu ministrs.