Politikā tāpat kā futbolā ir iespējami visnegaidītākie pavērsieni. Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem nacionālo spēku flangā valdīja pavisam sērīgas noskaņas. Tēvzemieši atgādināja vājiniekus neglābjamo slimnieku palātā un jau nolūkoja vietas politisko līķu kapsētā līdzās Demokrātiskajai partijai Saimnieks un Zīgerista partijai. Visu Latvijai! apsvēra iespēju par divām vietām vēlēšanu sarakstā atdoties apvienībai Vienotība. Svētdien notikušais partiju Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un Visu Latvijai! apvienošanās kongress aizritēja jau pavisam citā noskaņojumā. Valdīja pacilātības un brīnumainas izglābšanās eiforija. Kas tad ir noticis šajos pāris mēnešos?
Nacionāļu glābiņš nāca no pavisam negaidītas puses. No Vienotības. Vienotības kurvītis izrādījās glābšanas riņķis, kas nacionālos spēkus izglāba no noslīkšanas vēstures tumšajā dzelmē. Lai gan līdz vēlēšanām vēl vairāki mēneši, jau šodien puslīdz droši var teikt, ka jaunizveidotajai nacionālajai apvienībai Visu Latvijai! Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ne tikai izdosies pārvarēt 5% barjeru, bet, iespējams, pat sasniegt negaidīti labus rezultātus.
Vienotība, nacionālajiem spēkiem iedodot kurvīti, ir acīmredzami pārrēķinājusies. Un šeit diez vai var vainot Vienotības politiskos stratēģus. Drīzāk jāvaino pati Vienotības stratēģija. Pareizāk sakot, tās neesamība. Ja kāda organizācija tiek veidota nevis uz vienotas ideoloģijas vai vienota pasaules redzējuma bāzes, bet gan uz vēlmes iegūt kādu labumu, kaut vai deputāta krēslu, tad šādas kļūdas ir neizbēgamas. Un šodien vairs nav svarīgi, vai pret nacionālo spēku iesaistīšanu Vienotības rindās iebilda Loskutovs, Štokenbergs, Kristovskis vai kāds aiz šiem cilvēkiem stāvošs oligarhs. Svarīgi ir tas, ka it kā nacionāli noskaņotais Kristovskis ir vienā partijā ar kosmopolīti Ēlerti un vienā sarakstā ar okupācijas noliedzēju Loskutovu. Tai elektorāta daļai, kurai svarīgi nacionālie jautājumi, izvēle kļūst samērā viegla. Kāpēc cilvēkam, kuram dārgas nacionālās vērtības, balsot par Ēlertes un Loskutova sarakstu, ja var nobalsot par Lāci, Dzintaru un Dobeli?
Lai gan pašiem nacionāļiem šķiet, ka nu viņi ir atkal zirgā, tik rožaini viss nav. Imanta Kalniņa aiziešana no partijas, kurā viņš ilgus gados darbojies, ir bīstams simptoms. Lai nu ko, bet konformismu un bezprincipialitāti Kalniņam pārmest grūti. Acīmredzot ir kāds būtisks iemesls, kāpēc cienījamais komponists nevēlējās iekļauties jaunizveidotās Nacionālās apvienības rindās. Ļoti iespējams, ka tieši partijā Visu Latvijai! valdošās retorikas dēļ. Apvienošanās kongresā Visu Latvijai! valdes locekļa Imanta Parādnieka runa bija ieturēta klasiskā Trocka, Stučkas stilā – ja sazagto kāds negribēs atdot labprātīgi, tad piespiedīsim to atdot ar varu! Prezidijā sēdošie tēvzemiešu līderi Roberts Zīle un Gaidis Bērziņš Parādnieka runas laikā neapmierināti ar roku berzēja pieri. Visi runātāji no partijas Visu Latvijai! puses uzsvēra savas organizācijas jaunības degsmi iepretim tēvzemiešu pieredzei. Šīs runas atgādināja pieklājības frāzes, vecāko kolēģi izvadot pensijā. Vienmēr būsiet gaidīti mūsu kolektīvā, mēs uzklausīsim jūsu padomus, bet patiesībā domājot – tavs laiks ir pagājis. Uzsvērti ilgie aplausi pēc katra Visu Latvijai! runātāja liecināja par demonstratīvu vēlmi spēlēt vadošo lomu apvienībā. Cits jautājums, vai šai lomai pietiks spēka un meistarības. Iespējams, ka kopīgā darbā šie savstarpējo attiecību negludumi pieslīpēsies un partijas saplūdīs vienotā veselumā.
Lai gan Dzintars kongresā uzsvēra, ka Nacionālajai apvienībai vienīgajai no latviešu politiskajiem spēkiem ir noteikta un strikta ideoloģija, realitātē ar ideoloģiju tiek saprasta samērā šaura interešu sfēra – valodas aizstāvība, nacionālās identitātes saglabāšana un rusofobija. Valoda un nacionālā identitāte ir pašvērtības, uz kurām var veidot ideoloģiju, taču tad šī ideoloģija ir jārada, nevis jāpasludina, ka mēs gribam, lai Latvijā visi runātu latviešu valodā un lepotos ar himnu un karogu. Tie ir mērķi, bet, lai tos sasniegtu, ir jāveido stabila ideoloģiskā konstrukcija. Lai nebūtu tā, ka, runājot par valodu un patriotismu, visi ir vienoti, bet, tiklīdz izvirzās konkrēti ikdienišķi jautājumi, tā katram ir savs redzējums. Kāda ir šīs Dzintara piesauktās kopējās ideoloģijas ekonomiskā bāze? Kāda ir attieksme pret globālo finanšu oligarhiju, nacionālo buržuāziju un tās interesēm? Vai boļševistiskie saukļi atņemt bagātniekiem salaupīto ir nacionālajām interesēm atbilstoši? Šie ir jautājumi, uz kuriem Nacionālajai apvienībai jau tuvākajā nākotnē būs jāatrod atbildes, lai tā varētu ieņemt stabilu vietu Latvijas politiskajā spektrā.