Morālās autoritātes
Uz katriem valsts svētkiem – vai tas ir 4. maijs vai 18. novembris, medijos izvirzās jautājums, kuras personas intervēt kā nācijas morālās autoritātes. Ja skatāmies uz šo jēdzienu – morālā autoritāte – plašāk, tad izvirzās jauni jautājumi – vai mūsdienās vispār šādas vispārnacionālas autoritātes var būt, jo kas vienam augstas morāles paraugs, tas citam var likties destruktīvs esošo pamatu grāvējs kā, piemēram, mācītājs Juris Cālītis; vai šādas autoritātes ir nepieciešamas (modernajā pasaulē katrs pats gudrs un autoritātes nepieciešamas tikai aprobežotiem prātiem) un kāda ir šo autoritāšu loma informācijas laikmetā, kad cilvēkiem pār galvu gāžas nebeidzama informācijas lavīna un jebkuras «autoritātes» balss pazūd vispārējā infotrokšņa kakafonijā.
Uz pēdējo jautājumu atbildēt ir visvieglāk, jo autoritāte tāpēc jau ir autoritāte, ka viņā ieklausās. Jebkuru banalitāti, ja to pasaka, teiksim, Valsts prezidents, atkārtos visos medijos, bet izcilāko prātulu tikpat kā neviens nepamanīs, ja to pateiks nevienam nezināms cilvēks. Tiesa, mūsdienās vārdus «morālā autoritāte» ir nomainījis it kā modernāks un tajā pašā laikā neitrālāks vārds - viedokļu līderis. Taču morālā autoritāte nav gluži tas pats, kas viedokļu līderis. Bieži vien viedokļu līderis var būt cilvēks, par kura morālo stāju var rasties pamatotas šaubas. Gandrīz jebkurš atpazīstamāks politiķis ir viedokļu līderis, bet nezinu nevienu politiķi, par kuru, liekot roku uz sirds, varētu teikt - lūk, nācijas morālais līderis.
Tāpat diezgan neapstrīdams ir jautājums - vai morālie līderi šodien ir nepieciešami? Noteikti, jo, ja morālās autoritātes tiek dažādu (visbiežāk, politisku) iemeslu dēļ nodzītas pagrīdē vai pat iznīcinātas, tad notiek valsts un sabiedrības degradācija, kā mēs to redzam gan Krievijas (PSRS), gan nacistiskās Vācijas piemēros.
Paliek jautājums - vai šodien varam runāt par vispārnacionālām morālām autoritātēm, un, ja varam, tad kas varētu pretendēt uz šo titulu Latvijā. Kad runājam par pagātni, tad it kā ir vieglāk. Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, disidents Gunārs Astra arī šodien lielas diskusijas neizraisītu. Sarežģītāk būtu ar tādu nenoliedzami dižu personību kā Jānis Peters, kura morālo tīrību varētu apšaubīt LKP CK dalības dēļ. To pašu var teikt par mākslinieci Džemmu Skulmi un daudziem citiem kultūras darbiniekiem, par kuriem ir aizdomas par sadarbību ar VDK.
Taču pagātne lai paliek pagātnē. Mūs interesē tagadne. Kuras personas bez lielām diskusijām varētu atzīt par morālajām autoritātēm vismaz latviešu intelektuāli attīstītākajā sabiedrības daļā? Par to, cik nestabila ir platforma, uz kuras šīs morālās autoritātes stāv, liecina režisora Alvja Hermaņa gadījums. Vēl nesen viņš noteiktās aprindās tika uzskatīts par vienu no redzamākajām intelektuālajām (morālām) autoritātēm. Viņš publiski atteicās pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni no zoodārza prezidenta Aploksnes (Valda Zatlera) rokām. Taču migrantu krīze satricināja visu agrāko morāles platformu. Hermaņa pozīcija nesakrita ar to pozīciju, kuru par pareizu atzina tie, kuri pieraduši sevi uzskatīt par morālās latiņas turētājiem. Viņu acīs Hermanis pārstāja būt morālā autoritāte, kamēr citu - «beidzot nācis pie prāta».
Šobrīd Hermaņa nišu cenšas ieņemt cits režisors - Viesturs Kairišs. Taču viņa eksaltētie, bet saturiski tukšie izteikumi, lielā sabiedrības daļā izraisa nevis cieņas pilnu ieklausīšanos, bet drīzāk labvēlīgu augstprātību - māksliniekiem jau atļauts būt tādiem nedaudz nelīdzsvarotiem. Kairišam uzstāties kā nācijas morālajai autoritātei traucē arī tas, ka viņš savā profesionālajā jomā nav vispāratzīts līderis, kāds tomēr bija Hermanis.
Ilgu laiku par morālo autoritāti centās stutēt Māru Zālīti. Taču viņas uzvedībā nebija noslēpjama augstprātīga samākslotība, kas atšķir apzeltījumu no īsta zelta. Īsta morāla autoritāte nekad neizturas augstprātīgi un nekādos apstākļos neizrāda nicīgumu pret «vienkāršo» (padumjo) tautu. Kad runā Zālīte, tad tā vien šķiet, ka viņa kā skolotāja no paaugstinājuma māca citus, kā pareizi dzīvot, domāt, darīt.
Ja man jautātu, kurš varētu pretendēt uz morālās autoritātes titulu, tad viens no tiem būtu rakstnieks, romāna Svina garša un garstāstu par Gūtenmorgenu autors - Māris Bērziņš. Vienkāršs, bet gudrs. Kādus cilvēkus par morālajām autoritātēm nosauktu jūs?