"Nenormālā" ziemeļvalsts

Ilgus gadus, runājot par Latvijas valsti, bieži tika lietots attālināts, it kā ar jēdziena lietotāju nesaistīts apzīmējums – «šī valsts», to pretnostatot «normālai» valstij.

Pēdējā laikā sabiedrības spiediena rezultātā daudz biežāk tiek lietota vārdkopa «mūsu valsts», taču frāzes «normālā valstī būtu tā, bet pie mums šitā» lietojums īpaši mazinājies nav. Kontekstā ar eiroparlamentārieša Arta Pabrika sociālajos tīklos izplatīto ziņu, ka ANO Statistikas departaments Latviju ierindojis Ziemeļeiropas valstu kategorijā un līdz ar to mēs it kā vairs netiekam pieskaitīti pie Austrumeiropas, sanāk, ka dzīvojam «nenormālā Ziemeļvalstī», kas pats par sevi ir tāds pats oksimorons kā silts ledus.

Skaidrs, ka mēs šeit nerunājam fiziskās ģeogrāfijas kategorijās un nedalām Eiropu pēc tuvības Ziemeļpolam. Runa ir par mentālo un sociālo tuvību tādām valstīm kā Zviedrija, Somija, Norvēģija un Dānija. Kas tad īsti esam - Ziemeļvalsts vai Austrumeiropas valsts? Saprotams, ka vairums latviešu jūtas aizvainoti, kad tos dēvē par austrumeiropiešiem, un tie gribētu tikt vaļā no šī, teiksim kā ir, otrās šķiras zieģeļa uz pieres. Bet būsim kaut kripatu paškritiski.

Kā šie gandrīz vai ik dienas dažādos kontekstos dzirdamie izteikumi, ka dzīvojam nenormālā valstī, ir savietojami ar piederību Ziemeļvalstīm, kuras tieši ir «normālu» valstu etalons? Pat pavirša mūsu attieksmes pret savu valsti analīze nepārprotami liecina, ko mēs paši patiesībā domājam par savu «ziemeļnieciskumu», lai cik komplimentārus skaidrojumus tautai izteiktu dažādi «eksperti», stāstot, cik straujiem soļiem virzāmies «Rietumu demokrātiju» virzienā.

Pietiek iziet uz ielas, pastaigāties pa savu mikrorajonu, paskatīties uz bedrēm iekšpagalmos, uz kontingentu, kas dodas regulārās apgaitās gar «saviem» konteineriem, lai būtu skaidrs, kādā «ziemeļvalstī» atrodamies un cik strauji virzāmies uz «Rietumu demokrātiju» pusi. Jau divdesmit gadus nevaram ieviest atkritumu šķirošanu, kas Ziemeļvalstīs ir tikpat pašsaprotama kā ūdens noraušana aiz sevis tualetē. Mūsu pašu tik ļoti peltie deputāti arī nav no Marsa atvesti. Viņi ir mūsu pašu izvēlētie cilvēki. Turklāt viņi ir caurmērā izglītotāki, kulturālāki, vairāk lasījuši, vairāk pasauli redzējuši nekā vidējais Latvijas pilsonis. Vai, uz šo mūsu sabiedrības spoguli skatoties, varam teikt - Ziemeļvalstu standartam atbilstoši politiķi? Ne uz to pusi. Arī šī siekalainā jūsma par mūsu formālo pieskaitīšanu pie Ziemeļvalstīm (lai arī tikai reģionālās statistikas griezumā) rada aizdomīgu sajūtu, jo šī alkainā vēlme tikt kaut kur pieskaitītiem neliecina par augstu pašcieņu.

Mans nolūks nebūt nav noniecināt latviešu tautu un kaut kā mazohistiski tīksmināties par mūsu trūkumiem. Tieši otrādi. Es tikai priecātos, ja mēs dzīvotu tādā vidē, ka nevienam nerastos šaubas par mūsu piederību Ziemeļvalstu grupai. Galvenais, lai šīs šaubas nerastos mums pašiem, jo grūti iedomāties, ka, teiksim, Dānijā cilvēki teiktu - normālā valstī ir tā, bet pie mums šitā. Diemžēl Latvijai līdz līmenim, kad savu valsti uzskatīsim par paraugu pasaulei, vēl ļoti, ļoti tāls ceļš ejams.

Tas, ka latviešiem trūkst pašapziņas, nav nekāds noslēpums. Jautājums ir cits - kādā veidā šo pašapziņu celt? Greznošanās ar pāva spalvām un vēlamā uzdošana par realitāti, labākajā gadījumā, dod īslaicīgu efektu un rada iluzoru pārliecību, ka viss ir kārtībā, ka var mierīgi rullēt tālāk uz priekšu kā līdz šim un neko mainīt nevajag. Jau divdesmit piecus gadus tā rullējam un esam norullējuši tiktāl, ka atkal pie horizonta parādās nu jau latviski runājoši zīgeristi un sola kārtējos brīnumus.

Gan pasaules politiskā, gan indivīdu psiholoģiskā prakse liecina, ka kaut ko mainīt un uzlabot var tikai tad, ja uz realitāti skaties ar skaidru skatienu, plaši atvērtām acīm. Esmu par lepošanos ar reāliem sasniegumiem (piemēram, pagaidām vēl esošo Baltijas līderību aviācijas nozarē), nevis ar to, ka mūs kāds kaut kur pieskaitījis. Nekas tā nemazina vēlmi kaut ko mainīt un uzlabot kā šī maldīgā pašsajūta, ka viss ir kārtībā, ka esi pieklājīgā līmenī un viss jau patiesībā ir okei. Ja tā, tad patiešām nav ko gausties un ar pilnu krūti jābauda dzīve «normālā» valstī. Žēl tikai, ka tas reti izdodas un ik dienas pasprūk - normālā valstī būtu tā, bet šajā...