Kurā brīdī aizgājām greizi?
Saistībā ar pretrunīgi vērtēto Tieslietu ministrijas (TM) izdoto pirmslaulību bukletu sociālajos tīklos klejo kāds anonīms ieraksts: «Es nesaprotu, kurā brīdī un ko mēs palaidām garām? Kā mēs – uz pasaules fona samērā advancēta un saprātīga sabiedrība – nonācām līdz situācijai, kad kristīgās (pseido) vērtības tiek iekļautas preambulā, Juļka Stepaņenko sāk cenzēt absolūti adekvātu skolu literatūru, bet Tieslietu ministrija atražo sešdesmit gadu vecu murgainu ideoloģiju. Kas ir noticis? Kur mums ir gadījies saspiest kolektīvo galvu? Un, pats galvenais, kā šo pēc iespējas ātrāk izlabot?»
Šo ierakstu retvītojuši simtiem twitera lietotāju, un tas nozīmē, ka tajā ietvertie jautājumi cilvēkus uztrauc. Lai arī jautājumi ir retoriski, tas ir, tādi, uz kuriem netiek gaidītas atbildes, pacentīsimies uz tiem atbildēt.
Pievērsīsim uzmanību ieraksta agresīvajai tonalitātei. Kristīgās vērtības nodēvētas par pseidovērtībām, kāda deputāte (neatkarīgi no viņas uzskatiem) izsmējīgi nosaukta par Juļku, ministrija «atražo murgainu ideoloģiju», un visi mēs esam «saspieduši» galvu. Nevarētu teikt, ka augstas tolerances un cilvēkmīlestības piestrāvots teksts. Grūti iedomāties, ka, teiksim, mācītājs Juris Rubenis tik augstprātīgi izteiktos par saviem oponentiem. Diemžēl augstprātība ļoti raksturīga tiem, kuri sevi uzskata par «progresīviem».
Kurā brīdī un ko mēs palaidām garām? Brīdis ir pavisam konkrēts un vēsturē precīzi fiksēts. Tas ir 1940. gada 17. jūnijs, kad Latvijā ienāca jauna, kā tolaik daudzi uzskatīja, «progresīva» ideoloģija, un mēs šai ideoloģijai nepretojāmies ar ieročiem rokās. Piecdesmit gados, kad Ziemsvētki bija parasta darba diena, kurā cītīgi gājām uz skolu vai darbu (kā arī šodien gribētu ieraksta autors), veidojās sabiedrība, kādu redzam tagad. Kristīgo «pseidovērtību» aizstāšana ar «komunisma cēlāju morāles kodeksu» visā postpadomju telpā devusi graujošu rezultātu, un to nevar padarīt par nebijušu arī 25 gadi, kopš šī ideoloģija aizslaucīta mēslainē.
Cilvēki ir apjukuši un nezina, kur meklēt risinājumu. Vieni vēlas «atgriezties» pie tradicionālā, citi visā sekot «progresīvajam», lai gan divreiz vienā upē neiekāpsi, savukārt «progress» ir ļoti nosacīts jēdziens, kura sekas var izvērtēt tikai ilgākā laika perspektīvā. Mūsdienu «cīnītāju par progresu» idejiskie priekšteči Rietumos savā laikā bija lieli PSRS, Staļina, komunisma, ateisma utt. apjūsmotāji. Ne tikai Staļins, bet arī Hitlers ar savu ateismu un «cīņu pret plutokrātiju» trīsdesmito gadu Anglijā un Francijā daudziem šķita «progresīvs», līdz tanki un sprāgstošās bumbas viņiem atvēra acis. Skaidrs, ka mūsdienās progresa riski neslēpjas nākotnes vardarbībā. Drīzāk otrādi – iespējamā sabiedrības novešanā līdz bezpalīdzības stāvoklim un nespējā sevi aizsargāt.
Jāpiekrīt, ka ne viena vien TM bukletā minētā tēze ir šaubīga, un tāpēc ministrijas pārstāvji uzsver, ka tas ir tikai pilotprojekts. Gala redakcijas teksts tiks būtiski koriģēts. Taču šī projekta apņirdzēji pat necenšas pieskarties pamatjautājumam – kāpēc tas vispār uzsākts? Proti, kā uzlabot situāciju ģimenēs? Kā mazināt milzīgo šķirto laulību īpatsvaru; ko darīt ar bērnu neaizsargātību un pieaugušu cilvēku nedrošību saistībā ar ģimenes institucionālo sabrukumu? Rietumos šīs problēmas tiek risinātas un to sekas, salīdzinot ar situāciju pie mums, daļēji minimizētas. Taču arī tur situācija nav tik rožaina, lai bez iekšējām šaubām teiktu – sekosim viņu paraugam un dzīvosim laimīgi.
Tur jau visa tā problēma, ka, lai arī vairumā dzīves sfēru Rietumu modelis ir pasaulē pievilcīgākais, ģimenes jomā to nešaubīgi atzīt par ideālu paraugu nevar. Kaut kad, kaut kas ir aizgājis ne tā, un to daudzi sajūt ar muguras smadzenēm, pat nespējot precīzi formulēt, kas īsti nav pareizi. Tāpēc šīs šaubas un centieni uztaustīt īsto, pareizo ceļu. Vai Tieslietu ministrijas buklets ir ceļš pareizajā virzienā? Cik tas pareizs vai «murgains», šobrīd nepateiks neviens. Tas ir tikai viens no mēģinājumiem kaut ko darīt. To pašu var teikt par anonīmā ieraksta autora degsmi «to visu ātrāk izlabot». Viņu gan šaubas nemāc, un vēsture liek uzmanīties tieši no tiem, kuri nešaubās. Pārāk bieži viņu nemaldīgi «pareizais», ar «labiem nodomiem» bruģētais ceļš vedis uz elli.