Viss pašu rokās
Jaunās 12. Saeimas pirmās darba dienas galvenās intrigas bija šādas: vai uz šo sēdi būs ieradies Jānis Junkurs un, ja būs, cik tekoši viņam izdosies norunāt svinīgo solījumu/zvērestu; vai Saeimas deputāta mandāts tiks apstiprināts Dzintaram Zaķim un vai Artuss Kaimiņš izspēlēs kādu «numuru» visiem par prieku? No nopietnākām lietām jāatzīmē Valsts prezidenta Andra Bērziņa programmatiskā, Rīgas pils vēlamo nākotnes politisko dienaskārtību iezīmējošā runa, kura gan UgunsGrēka cienīgo kaislību fonā palika tikpat kā neievērota.
Kā sociālajā tīklā Twitter atzīmēja Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars: «Laikam jāpieņem kā laikmetam atbilstoša parādība, ka mūsdienu parlamentārismā arvien vairāk sāk dominēt cirka (izrādes) elementi.» Kopumā piekrītot Kampara vērojumam, tomēr gribētu piezīmēt, ka nevis laikmets nosaka šo cirka elementu dominanti, bet gan tas, ka parlaments pārstāj būt par nopietnu politisko diskusiju arēnu un kļūst par vietu, kur apstiprināt citur pieņemtus lēmumus. Pārfrāzējot kādu labi zināmu psihoterapeita Viestura Rudzīša frāzi, jāsaka – ja parlamentā sāk dominēt cirka elementi, tad tas nozīmē, ka lēmumi tiek pieņemti citur. Tātad tur nekas svarīgs vairs netiek lemts.
Lai arī Saeima nav galvenais lemšanas centrs, tomēr piederība pie deputātu korpusa joprojām ir ļoti nozīmīga, par ko liecina jau minētā intriga ap Jāņa Junkura personību un gaidāmā mandātu rokāde ar Solvitu Āboltiņu. Viņš neapšaubāmi bija žurnālistu galvenais intereses objekts un, šķiet, nekad agrāk tādu interesi par sevi nebija izjutis. Jāsaka, Junkurs turējās godam un varonīgi atskaņoja jau iepriekš ierakstīto plati – esot nācis negaidīti labs darba piedāvājums, no kura nav varējis atsacīties. Nekāda politiskā spiediena nav bijis, un tas, ka viņa mandāts, pašam no Saeimas aizejot, tiek tieši Āboltiņai, esot vien nejauša sakritība. No jauneklīgā deputāta dzirdēt šos vārdus bija visai impozanti, jo, piemēram, kaut ko līdzīgu dzirdēt no Zaķa (kurš likteņa ironijas dēļ Saeimas sēdē sēdēja tieši blakus Junkuram) liktos pašsaprotami – Zaķis ir sasniedzis tādu politiskā «brieduma» pakāpi, ka var jebkuru, pat nejēdzīgāko un neticamāko frāzi pateikt, acis nepamirkšķinot. Izrādās, āriene var būt maldīga, un Junkurs no sava pieredzējušā partijas biedra neatpaliek ne par matu.
Junkuram dodoties uz tribīni zvēresta došanai, zālē atskanēja neapmierināta balsu murdoņa un atsevišķi aplausi. Viņš ar grūtībām valdījās, lai nepasmaidītu, un vienu brīdi šķita, ka nenoturēsies un izplūdīs smaidā, taču pēdējā brīdī saņēmās un kāpa tribīnē jau ar nopietnu sejas izteiksmi. Zvērestu nolasīja raiti un bez aizķeršanās, it kā nekādas divdomības saistībā ar gaidāmo mandāta nolikšanu tur nebūtu saskatāmas. Viss tā, kā tam vajadzētu būt. Nekā neparasta.
Junkura vietā Saeimā pa «sētas durvīm» tikusī S. Āboltiņa, kā iepriekšējās Saeimas priekšsēdētāja atklājot jauno Saeimas sēdi, demonstrēja savam līmenim atbilstošu politiskās liekulības paraugstundu. Savā uzrunā viņa uzsvēra cieņas un pašcieņas nepieciešamību un norādīja uz augstprātību kā parlamentā nepieļaujamu parādību. Viņa runāja it kā gluži par sevi, taču bija absolūti skaidrs, ka nevienu vārdu savā uzrunā viņa neattiecina uz sevi. Tie augstprātīgie un necienīgie ir kādi citi, ne viņa un ne jau viņas «draugi», kuri līdzīgi kā Zaķa vēlētāju autobusus noorganizēja Junkura «darba piedāvājumu» it kā Honkongā. Var jau domāt, ka stilam un formai nav nozīmes, galvenais ir mērķis par katru cenu, bet, manuprāt, šoreiz Āboltiņa kaut ko nav līdz galam izrēķinājusi.
Uz šādas «politiskās kultūras» fona patīkami pārsteidza prezidenta A. Bērziņa uzruna, kuru viņš teica sev neraksturīgi skaļā balsī un kurā atļāvās izteikt pārmetumus gan ES par tās klimata un enerģētikas politiku, gan iepriekšējai Saeimai par grozījumiem Maksātnespējas likumā. Viņš norādīja uz nepieciešamību veikt pārmaiņas politiskajā sistēmā, lai stiprinātu izpildvaru un tuvinātu Ministru kabineta darbu Satversmes burtam un garam.
12. Saeimai viss vēl priekšā, un no pašiem deputātiem atkarīgs, vai viņus kā politiķus gaida tautas cieņa un atbalsts vai arī nievas un izsmiekls. Vai viņi savas darba vietas prestižu cels vai arī vietu, kur ganās, arvien biežāk dēvēs par aploku vai cirku. Viss pašu rokās.