Politiķi vai profesionāļi
LTV raidījumā Sastrēgumstunda Lolita Čigāne, aizstāvot Vienotības priekšlikumu pacelt ministru algas, kā galveno argumentu minēja – par šādu algu nevar piedabūt augstas raudzes profesionāļus, top menedžerus iet strādāt par ministriem. Lai gan pats priekšlikums par ministru algu palielināšanu studijā un skatītāju balsojumā neguva atbalstu, uzstādījumam, ka kļūt par ministriem ir jāpierunā «profesionāļi», nevis politiķi, netika iebilsts.
Ja runājam nopietni un abstrahējamies no uzmanību novērsošā ministru algu jautājuma, tad redzam, ka tiek atklāti un bez mazākās kautrēšanās mainīta Latvijas politiskās sistēmas arhitektūra. Turklāt mainīta pretēji Rietumu demokrātiskajai tradīcijai par labu Austrumu tradīcijai, jo tieši Austrumos (Ķīnā, Krievijā, agrākajā PSRS, Centrālāzijā) par ministriem tiek iecelti nevis politiķi (jo īstas politiskās dzīves un politisko ideju konkurences tur nemaz nav), bet gan vadītāji, kuri attiecīgajā nozarē vienkārši īsteno vadošās partijas vai valsts līdera ģenerālo līniju.
Rietumu demokrātiskajā tradīcijā par ministriem kļūst politiķi, kuri īsteno politiskajā konkurences cīņā uzvarējušā virziena politisko vadību. Kā Sastrēgumstundas studijā precīzi norādīja arodbiedrību pārstāvis Egils Baldzēns, ja ministrspolitiķis kaut kādu iemeslu dēļ nespēj īstenot savus politiskos mērķus, tad viņš atkāpjas. Ne tāpēc, ka viņam maza alga, kā to cenšas uzdot aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks, bet gan tāpēc, ka valdības kopējais virziens nesakrīt ar ministra redzējumu, kurp jāiet.
Diemžēl diskusijas par ministru algām pie mums parasti novirzās profesiju salīdzinošās kategorijās, un tad vieni norāda uz airBaltic šefa algu, bet citi uz skolotāju un medicīnas māsu algām. LTV studijā vienīgi Kārlis Seržants bikli ieminējās, ka diez vai Baraks Obama kļuva par ASV prezidentu algas dēļ, bet šo mēģinājumu ievirzīt jautājumu nedaudz citā gultnē raidījuma vadītājs Ģirts Timrots iedīglī apcirta ar ironisku repliku – tad varbūt viņiem vispār nemaksāsim?
Protams, ka ministriem ir jāsaņem cilvēka cienīgas algas, tāpat kā ugunsdzēsējiem, skolotājiem, medicīnas māsām un policistiem. Visiem. Taču stāsts nav par ministru algām, bet gan par to, kas viņi ir? Ja ministri ir politiķi, tad jāatceras, ka politiķi ir īpaša kategorija. Tie ir mūsu priekšstāvji. Tie ir cilvēki, kuri katrs pārstāv noteiktus vēlētājus un viņu uzskatus. Čigāne un Seržants Sastrēgumstundā pārstāvēja katrs savu vēlētāju viedokli. Kam tuvāks šķita Seržanta viedoklis, tas nākamajās vēlēšanās, iespējams, balsos par viņu. Tam, kurš pie televizora māja ar galvu, kad runāja Čigāne, un steidza ierakstīt sociālajos tīklos viņu atbalstošus komentārus, visticamāk, balsos par viņu. Tā tam vajadzētu būt, un, ja tā tas būtu, tad arī neizvirzītos runas par profesionāļu «pierunāšanu» iet politiskos amatos, jo vēlētāji būtu nobalsojuši par noteiktu valsts attīstības virzienu un ievēlētie politiķi ar prieku kļūtu par ministriem, lai īstenotu dzīvē savu pirms tam demonstrēto skaidro attīstības redzējumu.
Taču tā nenotiek. Politiķi joprojām tiek uztverti nevis kā mūsu priekšstāvji, bet kā nejauši darbā nonākuši strādnieki, par kuru atalgojumu spriest televīzijas debatēs. Ideju konkurence ir minimāla, un tad parādās tādi kāzusi kā minētajā raidījumā, kad skatītāju balsojumā absolūtais zvanītāju vairākums nobalso pretēji latviskā spārna vēlēšanu uzvarētāju viedoklim. Tas liecina, ka liela vēlētāju daļa kārtējo reizi nobalsojuši nevis par savējiem, bet gan par tiem, kurus iesaka dažādi dzejnieki un režisori. Tā ir izplatīta prakse jaunattīstības valstīs, kur vairums balso par autoritāšu ieteiktiem kandidātiem. Žēl, ka šī prakse ideju konkurenci nomainīt ar autoritāšu konkurenci tiek kultivēta arī pie mums. Tad nav jābrīnās, ka dzīvojam atbilstošā līmenī un ministru amatiem meklējam vadītājus, nevis politiķus.